18 dienas ceļā Camino de Santiago, no kurām jau 6 uz velo. Šodien izvēlējos pamēğināt mīties tikai pa asfalta segumu, jāatzīst, ka tikpat grūti, cik pa citiem segumumiem, jo ceļš visus 74 km veda gan augšup, gan lejup... iedomājos, kā jūtas velobraucēji, kas ik dienas veic vēl garākus gabalus - nav vieglākais darbs pasaulē. Pateicoties manai fiziskajai aktivitātei tagad varētu sākt gatavoties kādām nopietnākām sacīkstēm, jo esmu pārvarējusi vairākas pretestības - varu piecelties no rīta agri un uzreiz soļot, mīties, ko līdz šim nekad nevarēju... varu sporta aktivitātē pavadīt pat 10 stundas, pa vidam ieturot īsas pauzītes... varu sportot karstā saulē un kalnainā apvidū - gatava maniem olimpiskajiem saniegumuiem! :) Šis rīts bija kalnains, to pavadīju divu pensionāru velopiligrimu pāru kompānijā - ar jau pieminētajiem no Īrijas un vēl vecākiem no Jaunzelandes, kuri ceļo ar velo jau no Londonas! Es mēğināju turēt līdzi vīriešiem, nesaprotu, kur tiem vecajiem spēks kaulos un kājās! Kaut katram latvietim vecumdienās būtu vēlme pavadīt savu laiku aktīvā atpūtā - būtu daudz vairāk smaidīgāku, veselīgāku un laimīgu cilvēku! Nobaudīju slaveno astoņkāji, kas ir viens no Galīcijas reğiona populārākajiem ēdieniem - ēst var, bet lielu sajūsmu neizraisa. Un izrādās, ka šeit Spānijā ir pašiem savs Cabo! :) Līdz Santiago katedrālei atlikuši 20 km, tos pietaupīšu rīt rītam, lai iemītos tur precīzi uz lielo piligrimiem veltīto dievkalpojumu. Mans ceļš šeit tuvojas noslēgumam, drīz tas vedīs atpakaļ uz Latviju, būs noslēdzies kāds dzīves posms un sāksies nākamais, nu jau ar mazliet citām emocijām un skatījumu uz dzīvi. Šovakar nogurums, vēlme gulēt un nu jau arī vilkme uz mājām...
Posted on: Tue, 17 Sep 2013 19:27:53 +0000
© 2015