BAVĀRIJAS NAMIŅŠ TAUBENŠTRĀSĒ Āgenskalna klusajā Baložu ielā ar numuru 10 jau vairāk kā gadsimtu stāv nams, kurš stipri atšķiras no pārējām apkaimes ēkām. Tas izskatās tik citāds, ka drīzāk iederētos kādā Bavārijas nokalnē vai neskaitāmo Tiroles ezeru krastos, nevis šeit, iespiests citu ielas namu vidū. Savrupnams celts 1901.gadā kā Berlīnes arhitekta Alberta Gīzekes skiču realizācija, ko paveicis arhitekts Rūdolfs Filips Donbergs un ir agrā, racionālistiski lietišķā jūgendstila paraugs. Savukārt iemeslus tam kāpēc šis nams stāv tieši Daugavas krastos jāmeklē... Holandē. Pie visa vainīgs Jacobus Leonardus Fijn van Draat, 1832. gadā Hardervijkā dzimušais holandiešu zāģmateriālu lieltirgotājs, kurš 1884.gadā pieņem lēmumu iekarot izejvielu tirgus Krievijā. Tajos laikos visa kokmateriālu transportēšana lielākoties notika, pludinot tos sasietus plostos, pa upēm, tāpēc Rīga, pēc uzturēšanās arī Vitebskā un Smoļenskā, tika izvelēta par galveno rezidenci. Tā kā Jakobam jau ir 63 gadi, tad uz Rīgu tiek rekrutēts arī viņa vecākais dēls Willen Gijsbert Fijn van Draat un dažu gadu laikā ģimenes uznēmums pārvēršas par lielāko holandiešu uzņēmumu, kāds jebkad eksistējis Krievijā. 1900.gada sākumā tiek pieņemts lēmums būvēt namu Taubenštrāsē un GADA laikā tas arī tiek uzbūvēts, nosaucot to par Villa Fijn van Draat. 1910. gadā jau Jakoba mazdēls izveido vēl vienu koku eksportostu Narvā. Pirmā Pasaules kara sākumā visas darbības Krievijā tiek pārtrauktas un business pārcelts uz Somiju un Zviedriju. Pēc kara un revolūcijas firma savu darbību Krievijā vairs neatjauno. 1928.gadā Jakobs juniors kopā ar savu dēlu Vilenu Leo atgriežas Rīgā, bet 1929.gadā sākusies ekonomiskā krīze, jeb Lielā depresija, neļauj vairs izvērst pilnvērtīgu darbību Latvijā. 1931. gadā Fijn van Draat ģimene pamet Latviju uz visiem laikiem, bet to neaizmirst, jo ģimenes hronikā (fijnvandraat/wp/2011/03/21/306/) pat vēl 2011 gadā ir pieminēta Latvija un atrodams ‘villa Fyn van Draat’ īss apraksts. …bet paga, paga iesauksies iedzimtais hāgensberģeris, kādi vēl von Dzeloņdrāti, tur tak dzīvoj ZariņMarģeris! Arī tasnība. Izcilais komponists un vēlāk arī rakstnieks Marģeris Zarīņš tiešām līdz savas dzīves pēdējai dienai ar savu ģimeni dzīvoja šajā namā. Caurcaurēm bohēmists un dendijs, Zariņš bija tik spilgta persona Āgenskalna publikā, ka gandrīz visi bija pārliecināti- smalkais nams Baložu ielā ir viņa paša izdomāts un radīts. Galu galā Smiļģis tak varēja atļauties pāris kvartālu tālāk uzcelt namu ar skatuvi vidū, vai Zariņš sliktāks. Ne jau kurš katrs varēja atļauties iet pēc avīzes baltā putekļumētelī ar salmu panamu galvā. Vai Jūs gājāt uz krājkasi aiz stūra, pastāvēt rindā pie elektrības apmaksas lodziņa, dzeltenrūtainā žaketītē ar sarkanpumpainu tauriņu? Wikipēdijā rakstīts, ka pēc Otrā pasaules kara beigām komponēja padomju varu slavinošus skaņdarbus, bet vienlaikus eksperimentēja ar stiliem, žanriem, laikmetiem, nacionālo kolorītu, to savdabīgu pretstatījumu vai polistilistisku apvienojumu, jauniem, neparastiem žanriskiem meklējumiem. Varbūt šis ir tas gadījums, kad jāsaka- labi, ka tā. Citādi pēc Otrā kara iemitinātu šāda izmēra mājā gimenes septiņas, astoņas. Dažas no attālākiem reģioniem, dažas no melnzemes dienvidiem, kas zin vai namiņs Atmodu maz sagaidītu zemesvirsū... Un par tām odām padomju varai runājot… Es, piemēram, no operas Uz jauno krastu vai oratorijas Cīņa ar velna purvu, ne vella neatceros, bet Concerto innocente, kā arī mūzika no kinofilmām Ceplis vai Pie bagātās kundzes man galvā ieskanas pat ļoti bieži.
Posted on: Mon, 24 Nov 2014 14:39:02 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015