DĪVAINI DZĪVOT, NEZINOT PAGĀTNI Kārlis Vērdiņš un Guntars Godiņš izjautā igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku Andruss Kivirehks (Andrus Kivirähk) pašlaik ir viens no populārākajiem igauņu rakstniekiem. Viņa romāns „Rijkuris jeb Novembris” iznāca 30 000 eksemplāru metienā un kļuva par visvairāk lasīto daiļliteratūras grāmatu Igaunijā. Andruss Kivirehks ir ļoti ražīgs, viņš sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatu: stāstu krājumus, romānus, lugas, grāmatas bērniem, raksta arī kino scenārijus, pamfletus un avīžrakstus. Latvijā daudzi zina populāro bērnu animācijas filmu un grāmatu „Lote no Izgudrotāju ciema”, viens no tās autoriem ir Andruss Kivirehks. Andruss literatūrā debitēja 20. gadsimta 90. gadu vidū ar vairākiem īsprozas krājumiem. Vēlāk tika izdoti romāni un lugu krājumi, vairākos Igaunijas teātros lielu popularitāti iemantoja Kivirehka darbu dramatizējumi. Šā autora prozas telpa ir ļoti plaša, viņš prasmīgi saauž agrākus laikus ar mūsdienām, mītu ar realitāti, humoru ar nopietnību. Kivirehks ir ieguvis gandrīz visas Igaunijas literārās prēmijas, viņa darbi tiek tulkoti citās valodās. Tiekamies ar Andrusu 2011. gada vasarā, dienā, kad viņš pirmo reizi saņēma Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā. NAV TĒMAS, PAR KURU BŪTU AIZLIEGTS JOKOT Kārlis Vērdiņš: Latvijā ir iznākušas divas tavas grāmatas pieaugušajiem – „Rijkuris jeb Novembris” un „Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”. Tu daudz raksti par pagātni, par seno Igauniju. Kā, tavuprāt, būtu veselīgi izturēties pret pagātni, lai tā neapdraudētu mūsu nākotni? A. K.: Pagātne neapdraud nākotni, taču dīvaini dzīvot, nezinot pagātni. Jādzīvo līdzsvarā gan ar pagātni, gan nākotni. K. V.: Viens piemērs. 2005. gadā tu biji ieradies Latvijas Nacionālajā teātrī uz savas lugas „Igauņu bēres” viesizrādi. Es atceros to sajūtu – sēžu zālē un skatos jokus par izsūtītajiem... Domāju, ka neviens latviešu dramaturgs neuzdrīkstētos šo tēmu skatīt šādā veidā. A. K.: Manuprāt, pasaulē nav nevienas tēmas, par kuru būtu aizliegts jokot. Arī par tādām smagām tēmām kā nāve vai tautas liktenis. Ebreji ir uzveduši daudzas komēdijas par holokaustu. Protams, paši ebreji to var atļauties. Ja to būtu darījis kādas citas tautas pārstāvis, nezinu, kas notiktu. Tas pats pie mums. Varbūt nebūtu patīkami, ja kāds cittautietis jokotu par igauņu izsūtīšanu, bet pats igaunis to var atļauties. Guntars Godiņš: 2005. gadā notika Baltijas valstu drāmas festivāls, kur bija iespējams noskatīties tava darba „Romeo un Džuljeta” uzvedumu. Gan „Igauņu bēres”, gan „Romeo un Džuljeta” ir ne tikai smalki ironiski, bet arī nedaudz izaicinoši, pat kaitinoši uzvedumi. A. K.: Abus šos darbus iestudējuši izcili režisori – „Igauņu bēres” Prīts Pedajass Tallinas Drāmas teātrī, bet „Romeo un Džuljetu” Mati Unts Tartu Vanemuines teātrī. Ja pirmajā uzvedumā nedaudz kaitina ironija par igauņa pašreizējo steidzīgo dzīvi, par to, ka savus radiniekus izdodas satikt tikai bērēs, tad otrs uzvedums ir mana ironija par Šekspīra visiem labi zināmo romantisko un traģisko mīlas stāstu. Tajā gans Romeo iemīlas stirniņā ar melnu ļipiņu. Šis stāsts beidzas skumji. Man patīk visiem zināmos mītus apgriezt kājām gaisā un paskatīties, kas notiks. K. V.: Kā publika uztvēra ironizēšanu par izsūtīšanu „Igauņu bērēs”, kur tiek stāstīts: pirmdien nomira pirmais brālītis, otrdien – otrais brālītis... A. K.: Izskatījās, ka igauņi to uztvēra ar lielu interesi. „Igauņu bēres” tiek spēlētas aptuveni desmit gadus, notikušas gandrīz 800 izrādes. Arī pašlaik uzvedums ir repertuārā. Igauņi to skatās. Es pazīstu cilvēkus, kas šo uzvedumu noskatījušies pat piecas reizes. Arī Valmieras teātrī ir uzvestas „Igauņu bēres”. Latviešiem tās problēmas, kas risinātas lugā, labi zināmas jau kopš klasiskās dramaturģijas: zemes mantošana, paaudžu konflikti, dzīves atšķirīgā uztvere un intereses. Tā ir tāda dzīves hrestomātija. K. V.: „Igauņu bēres” rakstīts drīzāk kā prozas darbs, tur vairāk ir teksta, mazāk darbības. Vai tas bija apzināti? A. K.: Jā, šajā lugā ir maz dialogu, vairāk teksta. Esmu uzrakstījis deviņas lugas, un katra no tām ir citādāka. Vienā vairāk monologu, citā atkal vairāk dialogu un darbības. K. V.: Šogad Latvijā iznāca tavs romāns „Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”. Tā ir savā ziņā skumja grāmata. Vai tu domā, ka Baltijas tautām draud drīza izmiršana? A. K.: Es šajā grāmatā gan rakstīju par igauņiem, bet acīmredzot to var attiecināt uz visām Baltijas valstīm, pat uz visu Eiropu. Latvijā tautas izzušanas tēma ir labi saprotama, tāpēc šī grāmata ieinteresē. Pakāpeniski samazinās arī igauņu valodas lietotāju skaits. Igauņu jaunieši, kas igauņu un angļu valodu zina vienādā līmenī, var mierīgi dzīvot Īrijā. Tas nav nekas traģisks, bet kaut ko domāšanā psiholoģiski maina. Es gan nevaru izteikt prognozi, kad igauņi izmirs, to grūti paredzēt. Protams, tas nenotiks pēkšņi kā pēc Hirosimas atombumbas sprādziena. Domāju, ka cilvēki to vēl pat neapzinās, bet tautas izmiršana un izzušana notiek, un to mēs sajūtam arī valodā. K. V.: Vai ir bezjēdzīgi kaut ko rakstīt izmirstošā valodā? A. K.: Tāds uzskats Igaunijā eksistē – neesot jēgas nemitīgi rakstīt jaunas grāmatas, ja nav vēl izlasītas visas vecās. Sākumā es arī par to domāju, bet tagad turpinu rakstīt un droši vien rakstīšu līdz mūža galam. Atskatoties vēsturē, redzams, ka par igauņu tautas izmiršanu tiek runāts nepārtraukti, bet mēs kā neizmirstam, tā neizmirstam. Un es šajā jautājumā vēl esmu optimists. G. G.: Igauņu kritiķis Merts Veljataga tavu grāmatu „Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” nodēvēja par parabolisku fantāzijas noveli, tajā tu runā par izzušanu, par senās, mītiskās kultūras iznīkšanu, par šīs dīvainās meža tautas pārorientāciju dzīvei citā, ciema un pilsētas vidē. Šķiet, ka ironiskais vēstījuma stils ir vienīgais, kas spēj likt mūsdienu cilvēkam beidzot domāt par vērtību skalu, par to, kas ar mums patiešām notiek. A. K.: Jau savā pirmajā grāmatā „Ivana Orava atmiņas jeb Pagātne kā gaiši zili kalni” esmu meklējis mūsu dzīves izejas punktu, pagātni, to vietu, no kuras esam nākuši. „Čūskuvārdos” tā ir vēl tālāka pagātne, tas ir 13. un 14. gadsimts, bet šī pagātne ir fons, uz kura projicējas mūsdienu dzīve. Čūskuvārdi vairs nav zināmi, un senā, mītiskā pasaule izzūd vai pārvēršas citā, modernā, svešā, cietsirdīgā. Interesanti, ka dažam lasītājam gan „Rijkuris”, gan „Čūskuvārdi” šķita ļoti skumjas, bet citam – joku grāmatas. G. G.: Tavos darbos ir daudz atsauču uz senatni. Tu it kā skaties uz mūsdienu samērā haotiski domājošo sabiedrību caur senatnes prizmu. A. K.: Mani interesē mitoloģija – gan igauņu, gan citu tautu. Būtībā literatūras sākums ir mitoloģisks, noslēpumains. Tā ir tā bagātība, ko, piemēram, igauņu, rakstnieks var izmantot. Būtu jocīgi, ja igaunis rakstītu romānu par Napoleonu. Es nezinu, vai spētu uzrakstīt modernu romānu par mūsu moderno dzīvi. Es to nepazīstu. Varbūt tie rakstnieki, kas strādā reklāmas aģentūrās, labāk pazīst pašreizējo dzīvi. Tolstojs un Balzaks ikdienu zināja līdz niansēm, viņi to prata arī tik smalki raksturot. Tagad rakstnieks ir apjucis, viņš nezina, kas notiek. Es arī nezinu. Varbūt tāpēc man senatne, arhaiskā pasaule ir pārsvarā. K. V.: Bet vai tu skumsti arī par to, ka lībieši ir izmiruši? A. K.: Nē, es neskumstu. Jautājums ir, vai lībieši patiešām izmirst vai saplūst ar citu tautu? Pasaulē tādu piemēru ir daudz. K. V.: Ja nomirst kāds cilvēks, par to tuvinieki sēro, bet, ja izmirst vesela tauta, neviens par to nebēdājas. Cilvēka nāve ir ļoti konkrēta, tas ir ļoti īss brīdis, salīdzinot ar kādas tautas izmiršanas laiku. RAKSTĪT VAR TIKAI PATS SEV K. V.: Tavas grāmatas tiek izdotas arī krievu valodā. Vai tās lasa Igaunijas cittautieši, kas pārvalda krievu valodu? A. K.: Tās ir iznākušas tikai Igaunijā. Lasa vairāk bērnu grāmatas, piemēram, „Loti”, bet interese ir maza. Iespējams, ja tās tiktu izdotas Krievijā, uzticamība un interese būtu lielāka. G. G.: Bet kā ar integrāciju Igaunijā? A. K.: Es domāju, ka cittautieši dzīvo savā noslēgtajā kultūras telpā un viņus nemaz neinteresē mūsu noslēgtā kultūras telpa. Tā ir divu telpu līdzāspastāvēšana. K. V.: Tu strādā dažādos žanros. Vai tev patīk rotaļāties, pamīšus darbojoties ar prozu, dramaturģiju, bērnu literatūru, publicistiku? A. K.: Es cenšos nobaudīt visu. Ir laiks, kad mani piesaista teātris, tad rakstu teātrim. Kad gribu rakstīt bērniem, rakstu, tas pats ar publicistiku. Vienīgais, ko es neprotu rakstīt un nerakstu, ir dzeja. G. G.: Neesi pat mēģinājis? A. K.: Nē, Igaunijā ir tik daudz labu dzejnieku. K. V.: Kurus mūsdienu igauņu prozas rakstnieku darbus tu visaugstāk vērtē? A. K.: Ja runājam tikai par mūsdienu autoriem, tad man patīk dramaturga Marta Kivastika darbi, Ervīna Eunapū noveles, patīk arī Tenu Ennepalu, Mehiss Heinsārs un citi. K. V.: Tu par igauņiem vairāk raksti it kā no iekšpuses, savukārt nesen Latvijā viesojusies somu–igauņu rakstniece Sofi Oksanena vairāk no ārpuses. Kurš skatījums ir auglīgāks? Sofi Oksanena raksta ļoti labi, bet igaunis romānos atrod daudz vēsturisku kļūdu un neprecizitāšu, līdz ar to Igaunijā viņas grāmatas netiek vērtētas viennozīmīgi pozitīvi. Tas man nedaudz atgādina situāciju, ja kaut kur Holivudā tiktu uzņemta filma „Trīs musketieri”. Vai tā būtu filma, pie kuras mēs esam pieraduši? Sofi ir interesējusies par Igauniju, tomēr viņa to redz no Somijas skatupunkta. Vīvi Luika romānā „Septītais miera pavasaris” raksta tieši par to pašu laika periodu, par kuru runā Sofi savā romānā „Attīrīšanās”, bet Luika to dara daudz precīzāk. Taču tas nebūt nav slikti, ja cilvēki tagad tik aktīvi lasa Sofi darbus, jo kāds droši vien centīsies sameklēt arī Luikas un citu igauņu rakstnieku darbus, kur runāts par Igaunijas vēsturi. K. V.: Iepriekšējā mūsu žurnāla numura intervijā latviešu kritiķe Inta Čaklā teica, ka mūsu platuma grādos rakstnieks, arī dzejnieks, tiecas uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju. Vai tu arī centies rakstīt daudziem? A. K.: Tautai jau nevar uzrakstīt, var rakstīt tikai sev. Jā, par to lasītāju daudzumu grūti spriest. Cilvēki tagad ne tikai pērk grāmatas, bet aizņemas, maina tās pret citām. Bet, ja rakstnieks raksta, tad pirmām kārtām sev. BĒRNU GRĀMATAS PAŠA PRIEKAM G. G.: Tikko esi saņēmis Baltvilka balvu par grāmatu „Lote no Izgudrotāju ciema”. Ko tu domā par bērnu literatūru? Kā vajag rakstīt bērniem, lai viņiem būtu patiesa interese lasīt grāmatas, skatīties filmas? A. K.: „Lote” nav tikai mana grāmata, tās tapšanā piedalījies arī filmas scenārija autors Janno Peldmā un, protams, mākslinieks Heiki Ernitss. Mums bija ļoti interesanti strādāt trijatā. „Lotes” popularitāte tomēr ir izņēmums, jo daudzi noskatījās filmu, pēc tam iznāca grāmata. Paša rakstītā bērnu grāmata „Sirli, Sīms un noslēpumi” man ir daudz tuvāka. G. G.: Jā, šī grāmata Maimas Grīnbergas tulkojumā arī Latvijā guva panākumus. A. K.: Bērnu grāmatas es vairāk rakstu paša priekam. Arī saviem bērniem grāmatu parādu tikai tad, kad tā ir iznākusi ar ilustrācijām, jo tas ir veselums – teksts un mākslinieka darbs. G. G.: Esmu domājis par to, kāpēc ļoti bieži bērnu grāmatu varoņi ir dažādi zvēri, dzīvnieki, pat dažreiz nedzīvi priekšmeti, ļoti reti tur darbojas cilvēki. Vai rakstnieks baidās runāt par reālo, par cilvēku pasauli? Vai viņam drošāk, ja to dara pastarpināti? A. K.: Minētajā bērnu grāmatā „Sirli, Sīms un noslēpumi” esmu rakstījis par cilvēku dzīvi, tajā darbojas bērni. Jā, Lote gan ir suņu meitene. Stāstu krājumā „Kaka un pavasaris”, ko tu grasies tulkot, ir neierastāki tēli – kaka, briesmīgā košļājamā gumija, mazais cīsiņš, prezidents cimds u.c. Cenšos neizmantot jau pierastos bērnu grāmatu varoņus zaķus, kaķus un lāčus. Mana mīļākā bērnu rakstniece ir Astrīda Lindgrēna. Viņas darbus zinu no galvas. Jā, Lindgrēna daudz rakstījusi par bērna dzīvi, viņas grāmatās nav šo pastarpinājumu. G. G.: Kad bērnībā lasīji Astrīdas Lindgrēnas grāmatas, pamanīji, ka gandrīz visas ilustrācijas zīmējusi trimdas igauniete Ilona Viklande? Nesen kādā intervijā igauņu laikrakstam viņa atklāja, ka Karlsona prototipu noskatījusies Parīzes tirgū – tur tāds omulīgs vīrelis bijis gaļas izcirtējs. Tātad Karlsons būtībā ir francūzis. Manuprāt, nav neviena, kas neatcerētos, kā izskatās Lindgrēnas varoņi, arī man tie palikuši spilgtā atmiņā, bet toreiz pat neiedomājos, ka Karlsonu un daudzus citus Lindgrēnas grāmatu varoņus zīmējusi igauniete. DZĪVES LĪMENIS IR ARĪ KATRA PAŠA REĀLĀ DZĪVE K. V.: Kā tu esi apmierināts ar Igaunijas mūsdienu dzīvi un politisko kursu? Pie mums te runā, ka igauņiem viss ir labāks. A. K.: Grūti teikt. Ja mēs apskatāmies Igaunijas laukus, kur ir tik daudz bezdarbnieku un dzīve nebūt neuzlabojas tāpat kā lielākajās pilsētās, par īpašiem sasniegumiem grūti runāt. Protams, Eiropā Igaunija tiek slavēta, bet dzīves līmenis tomēr ir arī katra paša reālā dzīve. G. G.: Tu daudz raksti laikrakstam „Päevaleht” par šodienas politiku. Ar lielu interesi lasu tavus rakstus un pārdomas. Vai tu strikti nodali literāro darbu no rakstīšanas avīzei? A. K.: Es neciešu, ka uz teātra skatuves tiek spēlēta tīrā politika. Tai ir vieta citur – laikrakstos, radio, televīzijā. Jā, es strikti nodalu šīs jomas – literatūru un publicistiku. G. G.: Tu esi uzrakstījis jau ļoti daudz grāmatu, aktīvi raksti savas pārdomas presē. Kā tu visu to paspēj? A. K.: Man šķiet, ka esmu ļoti slinks. Man kauns, ka bērni aiziet uz skolu, sieva uz darbu, bet es palieku mājās. Kaut kas taču arī man jādara. K. V.: Vai tu, mazas tautas rakstnieks, vari izdzīvot tikai ar savu radošo darbu? A. K.: Es saņemu nelielu mēnešalgu no laikraksta „Päevaleht”, kam rakstu ik nedēļu, tā ka neesmu tipisks igauņu rakstnieks, kas dzīvo tikai no rakstīšanas. Bet izdzīvošana ir tāds ļoti nosacīts jēdziens. Vai man pietiek ar gabalu maizes vai man vajag jahtu? K. V.: Varbūt katram rakstniekam vajag jahtu? Man pat mašīnas nav, jo neprotu braukt. Intervija publicēta žurnālā „Latvju Teksti” nr. 5., 2011. gada rudenī. Attēlā: Andruss Kivirehks.
Posted on: Wed, 10 Jul 2013 08:56:02 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015