Gar zemi. vienkārši gar zemi. Atliek tikai paskatīties pagātnē, līdz saproti, ka tāpat kā mēneši skrien viens aiz otra, KATRU gadu tie paši.. tā arī manas sajūtas principā ir nemainīgas, katru gadu konkrētos mēnešos ir vienādas. Smieties vai raudāt? :D Šis rīts ir vienkārši briesmīgs. Jums noteikti nav tādu rītu. Parasti Ziemassvētku laiks ir ļoti harmonisks, nedaudz satraukts - saprotiet, tā nežēlīgā dāvanu pirkšana. Man šogad galīgi prāts nevelk uz to saucamo NELIELO iepirkšanos, kurai vajadzīgs visa gada uzkrājums un tad vēl nepietiek, jo, ieejot veikalā, jau nekas nemainās. Tev šķiet, ka baigi daudz naudas esi sagatavojis, bet, jo vairāk naudas, jo arī likmes (dāvanas) kļūst augstākas un vajag dārgākas dāvanas, lai izrādītu, ka cilvēks ir tā vērts. Patiesībā, es jau nekad neesmu koncentrējusies uz to. Tā vienkārši sanāk. Šodien cēlos ar domu, ka gribu mājās. Man te viss ir apriebies. es gribu harmoniskas brīvdienas, bez drūzmas, bez darbiem un naudas pelnīšanas. Es gribu mājās, gribu izbaudīt mieru un nesteidzoties padzīvot ar sevi. Varētu teikt, ka es gribu vienkārši noslēgties no visa apkārtējā. No citu problēmām un savest kārtībā savas.. Gribot negribot man vienmēr sanāk kādam kļūt par psihologu. Tas nav viegli, es vispār nesaprotu, kā psihologs var klausīties tik daudz problēmās un būt dzīvs... Viņš arī noteikti iet pie psihologa. Man arī noteikti vajadzētu. Vai Jūs esat aizdomājušies par to, cik gan bieži mēs ikdienā pavadam laiku, domājot par to, cik gan pasaule ir netaisna? Daļa pagātnes šķiet kā problēma. Un nākotne - par to vispār nerunāsim.. Mēs tiecamies augšup pa karjeras kāpnēm, brīžiem vienkārši aizmirstot par dvēselisko pusi, kuras nepiepildītas gadījumā, mēs paejam 1 soli uz priekšu, divus atpakaļ. Tieši tā ir arī ar mani. Šobrīd. Nespēju iegūt dvēseles sirdsmieru. Visu laiku kaut kur jāskrien, jādzenas pakaļ vilcienam, kurš sen jau ir Valkā.. Es smaidu, jo citas izvēles jau nav. Jums šķiet, ka man patīk atbildēt uz jautājumiem - kas noticis? gribi parunāt? Protams, ka es negribu. Ja jau esmu tikusi ar savu psiholoģisko nemieru galā 18 gadus, tad kāda tur vēl palīdzība? Laikam pie vainas tas, ka esmu iedzimusi tēvā un mēs neesam nekādas mušmires vai gailenes, kuras aktivizējas tikai rudenī.. Nedaudz līdzināmies darbaholiķiem, kuri neļaus kādam citam iet pa priekšu vai arī pašiem iet citu pēdās.. Mēs esam karstasinīgi, līdz pēdējam iestāsimies par savām interesēm. Un noteikti nepastāv tikai A, B vai C variants. Mums viņu ir miljoniem, No A līdz pat Ž, visu burtu mīkstinājum un garumzīmes ieskaitot. Kaut kā jau tā dzīves peļķe jāapiet. Nekas jau nemainīsies, guļot gultā vai murmulējot rupjības.. Es izdomāju, ka ar Janvāri kaut kam radikāli jāmainās. Z-svētku laiks vnk jānovelk. Jāizvelk. Nav jau variantu.. Janvārī būs sesija, no kuras man šobrīd jau vemt gribas. Jums nē? Ja es neatgūšu sirdsmieru un visu pārējo, kas man ļoti trūkst, tad tā sesija vispār būs kaut kāds anormāls vājprāts, kaut gan tur jau ar sirdi neko nepanāksi.. Tur vajag ieslēgt automātisko robotu un aizmirst par apkārtējo. Vispār, esmu palikusi baigā ņuņņa. Tas arī nav man raksturīgi. Ja vien es zinātu datumu un vietu, kad viss beidzot būs salikts pa plauktiem, nu tad es te nekunkstētu par grūto dzīvi un visu pārējo. Es nemaz nedomāju, ka tā ir grūta.. Man tikai tas liktenis ir tāds šaubīgs padevies. Nu cik var mani spārdīt?:D Jūtos tā, it kā es nedrīkstētu spert viņam pretī, bet tas nu galīgi neatbilst man:D Atgriežoties pie tēmas, vai man vienīgajai ir iestājies periods, kad viss ir līdz kaklam un tiešām ūdens smeļas mutē? Kaut gan, šobrīd tas pat nav ūdens, tās ir asaras... It kā jau raudot arī neko nepanāksi. Es ļoti gaidu Ziemassvētku brīvienas... Gribu sēdēt dīvānā pie televizora, skatīties Ziemassvētku filmas, ripināt puncī vienu mandarīnu pēc otra, pārēsties piparkūkas līdz metas slikti, gulšņāt visu dienu pa gultu vai baudīt Ziemas priekus.. izgāzt kādu leņķi ar mašīnu, pastaigāt pa mežu ar termosu, līdz iestājas tumsa.. Jā, es gribu, lai beidzot tiek atvērta trase un es varu ļauties kārtējai snovborda sezonai, kad mani kāds notriec vai arī es kādu.. mest nebeidzamus kūleņus, kad nākas krist, braucot no kalna lielā ātrumā.. gribu pavadīt tur 8h, kā tas bija agrāk, ne par ko neuztraucoties.. Mest svešiem cilvēkiem ar pikām, kad viņi jau brauc pa kalnu lejā vai arī brālim, kad viņs ar pacēlāju brauc augšup.. karāties eglē un atcerēties bērnības bezbēdnīgās dienas, kad pietiek ar to, ka iemet aci mācību grāmatā tikai sirdsapziņas labad. Es vēl neesmu radīta ne rutīnai, ne depresijai. Jūs to varat aptvert??? Man riebjas šis pretīgais laiks, kad nav ne īsti sniega, ne ziemas... Tad varbūt Ziemassvētkus tiešām jāsagaida ar trimmeri rokās? Varbūt peldkostīmā? Varbūt dārzs vēl jāparavē būs? Uz ko šī pasaule iet? Kārtējais bankings arī sācies, cilvēku stulbums tik tiešām nav aptverams. Es vispār uzskatu, ka cilvēkiem ir tā sadragāta psihe, ka viņi arī noticētu suņu piketam vai Ziemassvētku vecīša reformu partijai, ar sabiedrības kopējo prātu ir tik viegli manipulēt, viņiem šķiet, ka kaut kas jau mainīsies, būs labāk.. Bet visi jau tikai sola. Un ar to, jūs, gudrie prāti, vien nepietiek. Šobrīd laikam pats svarīgākais ir saprast, kas ir manā problēmu top augšgalā. Un kas ir primārās lietas, par ko uztraukties.. Jo šobrid mani tracina pat balodis, kurš lidinās gar logu.. Viņš mani neuztrauktu, ja viņš būtu miris.. viena problēma mazāk.. Man ir nopietni jāārstējas laikam. (2011.gada 12.DECEMBRIS)
Posted on: Fri, 29 Nov 2013 13:58:52 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015