Ja kāds vēlas, vai jūt nepieciešamību palīzēt. Abi astotās klases bērni ir mana lielā puikas gan bērnu dārza grupas biedri, gan klases biedri sākumskolā un arī patreiz mēs mācāmies vienā pamatskolas klasē ar vienu no viņiem. Pazinu vecākus un pazīstu bērnus... Trešo dienu esmu ar domām, ka nelaime bija tik tuvu manai ģimenei, ka skārusi sirsnīgus un nevainīgus cilvēkus. Ka bērni, kas bija vienīgie ģimenē, ir palikuši paši ar sevi. Nav neviena, kam piekļauties, pie kā pieiet un saņemt šo beznosacījumu mīlestību, tikai tāpēc, ka esi, un nevis tāpēc, ka būtu ar kaut ko nopelnījis šo mīlestību. Protams ir aizbildņi, bet tie nav vecāki un tās nav mammas. Ikvienam no mums var pienākt tas brīdis, kad neesi paspējis kaut ko izdatīt, pateikt, izlabot, pasmaidīt un samīļot. Ka par visu vērtīgāka ir cilvēka dzīve, laiks, kuru vari veltīt saviem mīļajiem, kuru vienu dienu var atņemt (tev negaidot). Saprotu, ka dažādu aicinājumu būs daudz, bet neuzrunāt nebūtu pareizi...
Posted on: Sun, 24 Nov 2013 14:16:21 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015