Kas mēs esam? No kurienes? Dzīvē ir tik daudz interesanta, bet ir tik maz cilvēku, kuri par to interesējas! Zinātnē notiek izcilas, lielas lietas, kurām cilvēki nepievērš uzmanību, vai nav informēti. Skatījos un klausījos šo Konstantīna Kedrova izcilo lekciju un biju sajūsmināta! Kā tik vienkārši,cilvēcīgi un (pat man!) saprotami var runāt par tām, prātam neaptveramajām lietām ,kuras parasti saprot tikai zinātnieki. Mēģināju tulkot, jo man likās, ka tas nevar neinteresēt. Cilvēce vienmēr sev ir uzdevusi trīs jautājumus: Kas mēs esam, no kurienes, kurp ejam? Mums tas nav vienaldzīgi. Cilvēks mēģina saprast. Arī es. Gadu tūkstošus šīs atbildes bija mitoloģiskas. Zinātne - salīdzinoši nesen. Uz alu sienām sen, sen šādi atveidojumi, piemēram, Zevs ( „viss”, grieķu valodā), Odi – viens, skandināviski. Vienmēr – tas ir viens jau visaptverošā senatnē. Arī no filozofijas viedokļa tā ir taisnība – visi radušies no viena centra, no viena saspiesta punkta telpā ( in the space; в пространстве). Šis punkts bija, aptuveni, kniepadatas galviņas lielumā. Zinātnieki nevar pateikt – kas bija pirms tam, jo nebija laika telpas. To ir grūti saprast. Jau Kants teica, viss, ko mēs domājam – ir laika telpā „Tīrā prāta kritika”. Tad parādījās Einšteins, kurš pierādīja – pat laiks, izrādās, radās…apmēram, 13,5 miljonus gadu atpakaļ, tad - kad uzsprāga šis punkts. Uzsprāga, sāka izplesties un līdz pat šai dienai mēs lidojam, plešamies. Mūsu Visums. Galaktika. Ir izmērīts ātrums, to rāda spektrālās analīzes, neskatoties uz to, ka tas viss lido no centra uz visām pusēm ar milzu ātrumu. Esam sasnieguši tādu līmeni, ka šo – uz visām pusēm traucošos lodi- mūsu Galaktiku, varam izmērīt ar radioteleskopiem, kuri aptver visu Galaktiku. Ir sastādītas Visuma kartes. Mēs to varam redzēt, vismaz, redzamo, aptveramo daļu, jo – šodienas zinātne atzīst, ka ir vēl arī neredzamā. Redzamā daļa radusies, apmēram 13,5 miljonus gaismas gadus atpakaļ. Visā šajā milzu apjomā, katrā milimetrā, katrā kilometrā – visur pastāv vieni un tie paši likumi: Visas Saules sistēmas ķermeņu kustība pēc viena gravitācijas likuma, Einšteina vispārīgā relativitātes teorija – laiks un telpa ir savstarpēji saistīti. Gaismas ātrums – 300 000 km/sek. Tā ir fiziskā uzbūve. Bet – kā ir ar dzīvo? Vai „ tur” kāds dzīvo? Vai dzīvība ir tikai te? Vai tā radās tikai uz Zemes, vai tā ir pastāvējusi vienmēr? Vai ienesta uz Zemes no kautkurienes, vai tepat „ pasaules buljonā” varījusies? Šie jautājumi ir abzolūti zinātniski. Visumā, zinātne ir uz tiem atbildējusi, bet tie skan ne visai parliecinoši. To izsaidro ar inerces spēku, tāpēc, ka grūti tam noticēt un atbildes sagrauj visus iepriekšējos, iesakņojušos, tradicionālos pasaules uzskatus un autoritātes. Laiks ir parādījis, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir tikpat nosacītas, kā mitoloģiskās atbildes, kā reliģiskās atbildes. Zinātne daudz reiz ir atbildējusi un daudz reiz ir „ ņēmusi savus vārdus atpakaļ”. Piemēram, par cilvēka izcelšanos. Vernadskis. Ar ko viņš slavens? Viņš ir zinātnieks, kurš pirmais „ pacēla” hipotēzi par vienota Zemes energoinformācijas lauka eksistenci, kurā ir gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne, kurš pieņēma, ka apkārt Zemei veidojas lauks, kurā nospiežas un saglabājas visi cilvēka darbības, intelektuālās un jaunrades, produkti (живое веществo, living matter). Ģeologi pēta Zemes periodus. Bet dzīvā matērija arī kaut kur ir! Mēs, taču esam! Vernadskis gan ņēma visu dzīvo, kas ir uz Zemes – augi, cilvēki, dzīvnieki, tas ir - masu. Kaut kā tas viss, taču, radās. Vai – tas ir pastāvējis mūžīgi!? Tradicionāli zinātne atbildēja konkrēti: Dzīvība uz Zemes radās reizē ar visu, pat nosaucot laikus. Ļoti miglaini un mazticami. Reliģijas atbilde smieklīga: Cilvēks radās 6 000 gadus atpakaļ, vēlāk laiku paplašināja. Pašreiz, laikā, kad mēs varam Visumu „pārskatīt”pilnībā, tā runāt ir vairāk kā smieklīgi. Zinātnē notiek izcilas, lielas lietas, kurām cilvēki nepievērš uzmanību, vai nav informēti. Piemēram, ja kaut kāda futbola komanda uzvar vai cieš zaudējumu – to visi zina, visi ir histērijā. Bet tas, ka pirmo reizi izveda teleskopu ārpus atmosfēras un varēja skatīt Visumu bez atmosfēras traucējumiem – un, ar savu radio skatienu aptvert Visumu no sākuma līdz beigām pilnībā – tas pagāja garām sabiedrības uzmanībai vispār. Tas notika pavisam nesen un – pavisam nesen tika radīta laiktelpas karte ne tikai mūsu Galaktikai un ne tikai mūsu Saules sistēmai, bet visām esošajām Galaktikām. Unikāli! Te gan jāpiebilst – visam redzamajam Visumam, jo šodien jau runā par neredzamo Visumu. Nav izslēgts, ka mēs atrodamies tajā Visumā iekšā, kurā mūs redz kā mikrodaļiņu. To ir grūti apjēgt ar prātu, bet tas jau ir zinātniski pierādīts – ir tāda iespējamība, modelis. Tiem doti to zinātnieku vārdi, kuri šos visumus izskaitļojuši: zinātnieks Fridmans – Fridmon / kvantu teorijas tēvs Makss Planks – Planktion / matemātiķis Maksimovs – Maksimon. Viņi nav bijuši pazīstami, nav sazinājušies vai sarunājuši savā starpā, nav pat zinājuši viens par otru, bet radījuši vienu un to pašu modeli. Tad, lūk! Šajā aptveramajā laiktelpā dzīvība, acīm redzot, ir. Tā ir, kaut vai tāpēc, ka spektra analīze, kura var noteikt ķīmisko sastāvu jebkuram mūsu Visuma punktam, arī attālākajam punktam, nosaka no kā tas sastāv. Tas sastāv no tā paša, no kā visi priekšmeti jūsu istabā – tā pati Mendeļejeva tabula, ko pasaulē sauc arī par Pitagora tabulu, jo Mendeļejevs izmantoja Pitagora klasifikāciju. Tātad – Pitagora / Mendeļejeva tabula ir visur! Ķīmiskais satavs visur ir viens un tas pats – visā Visumā. Paliek jautājums – bet dzīvais, kas tas ir!? Šodienas zinātnei ir divi modeļi. Pirmais, populārākais – no mikroskopiskas, saspiestas gaismas daļiņas, kurā iekšā bijām mēs visi – nākamie Puškini, Maķedonijas Aleksandri, Napoleoni, Zeme, Kasiopeja, Andromeda – nu viss, ko tik jūs varat nosaukt – no tā radāmies mēs. Kā Bībelē – no sākuma nekā nebija. Zeme bija neredzama (neesoša) un tukša. Pēc radītāja gribas: Lai top gaisma – un gaisma radās. Visi mēs esam šā sprādziena rezultāts. Pirmajās sekundēs radās visi ķīmiskie elementi un visas vielas, kuras tagad eksistē. Tālāk viss tikai veidojās, veidojās, veidojās…un līdz šim veidojas. Joprojām Visums turpina plesties. Izplešanos rāda sarkanā gaisma. Pirmais to ieraudzīja Fridmans un uzrakstīja Einšteinam - gaisma visur izplatās ar vienādu ātrumu 300 000 km/sek. Pilnīgi pretēji Ņūtonam - piemēram, es sēžu un braucu savā krēslā, tam pieplusojas Zemes griešanās ātrums, plus Galaktikas ātrums utt. Bet Einšteins saka – nē! Gaisma ar vienādu ātrumu izplatās visur! Uz Einšteina atklājumu bāzes, Fridmans izskaitļoja un pierādīja, ka Visums paplašinās. Einšteins izlasīja un teica: Nieki! Pēc tam, presē, atvainojās. Tā tas arī ir! Neapstrīdami! Mēs plešamies kā balons ar visiem saviem ķīmiskajiem elementiem. Tradicionālie uzskati: Zeme kādreiz radās. Pēc tam uz tās sāka rasties dzīvība, kā skolā mācīja: peld kaut kāda amēba, tā savienojas un veidojas organismi – tas, kaut kas, veidojās par zivīm. Tad zivis rāpās krastā un palika par rāpuļiem, tālāk – puniem utt. Ko te var sacīt? Tāds modelis radās no pārlieku sajūsmas par Hēgeli un viņa filozofiju. Hēgelis – ģēniju ģēnijs, kā filozofs. Viņš izdomāja tādu jēdzienu kā evolūcija. Piemēram, es sēžu un dzeru tēju. Nē, es tā vienkārši nesēžu. Es evolucionēju. To nevar redzēt, bet ja es tā sēdēšu tūkstoš gadus, tad, varbūt, man pieaugs spāriņi vai kas cits…. Nu, tas ir tāds, nosacīts, piemērs. Pati ideja, ka viss pasaulē pilnveidojas ir ģeniāla. Arī Visums attīstās. Hendelis neko nezināja par Visuma izplešanos, bet to, ka notiek evolūcija – to nojauta, uzminēja. No šejienes radās dīvainā Darvina hipotēze. Tālāk – vulgarizēta, jo viņš nekad nav tieši apgalvojis par cilvēka izcelšanos no mērkaķa. Viņš teica – no kāda kopīga senča. Bet reizē ar evolucēšanās procesu, pastāv arī degradēšanās process. Piemēram, daudz ko aizmirstam, novecojam… Arī to Hegelis nezināja. Tas ir normāli. Kļūdīties ir normāli. Voltērs: Mērkaķis nekad nekļūdīsies skaitļošanā, jo viņš ar to nenodarbojas. Ģēniji ar to nodarbojas. Visiem lielajiem atklājumiem, līdzi nāk ģeniālas kļūdīšanās. Tiesa, Hēgelim ir interesants evolūcijas modelis. Viņš to attēlo kā spirāli. Tā kā, principā, Hēgelis ietver arī degradāciju – attīstību pa spirāli. Žēl, ka Hēgelis nezināja, ka visam dzīvajam uz Zemes ir viens ģenētiskais kods. Un šis ģenētiskais kods ir šajās spirālēs. Arī Darvins nezināja, tādēļ izvirzīja smieklīgo teoriju par cilvēka izcelšanos no kāda cita. Taču, cilvēki aizvien vēl turpina meklēt šos senčus. Atrod kādu galvaskausu, pieveido kādu trūkstošo daļu un saka, ka tas ir, iespējamais, trūkstošais posms cilvēka evolūcijā. Cik tad var! Katrus desmit gadus kaut ko atrod! Engelss bija fabrikants. Ko viņš līda zinātnē! Kurpniekam jātaisa kurpes, maizniekam jacep maize! Vēl trakāk! Viņš teoretizēja: kokos beidzās augļi, mērkaķim vajadzēja nokapt zemē un paņemt koku ( darba rīku!) un sāka attīstīties smadzeņu daivas utt. Visstulbakais ir tas, ka, vēl joprojām, to gremo un atgremo, kaut neviens vairs tam netic! Tas ir zinatniskais kretīnisms! Nekad, nekā tada nav bijis! Markss/Engelss: Darbs radīja cilvēku! Absurds! Jāsmejas – un pārverta to par zirgu! Lai pārvietotu akmeni, vajadzīga liela sabiedrība – tā radās sociālie sakari – viņi turpina. Un tā – mērkaķis / cilvēks kļūst gudrāks un gudrāks. Jāsmejas! Skudras arī visu laiku kaut ko stiepj, nez kāpēc viņām neattīstās nekādas daivas. Un bites! Tādēļ, ka visa Marksa / Engelsa mācība ir nieki! Ir jāsaprot, ka šodienas zinātne nezin divas lietas: 1-radās dzīvība, vai – tā eksistēja Visumā vienmēr; 2-cilvēks ir radīts, vai viņš ir eksistējis vienmēr. Vernadadskis: Dzīvība radās uz Zemes. Vēl bija tāds akadēmiķis Oparins, kurš maldījās ar visu zinātni. TV un savās lekcijās viņš mācīja skolēniem, kā radās dzīvība: Okeāns. Un tur nekā nav. Ir kaut kāds pirmatnējais buljons. Bāc! Zibens iesper buljonā un sāk no kaut kā varīties dzīvība. Skumji! Zinatnē eksistē termins – panspermija. No Kosmosa uz Zemi lido meteori, komētas. Ar daļiņām tiek ienesta dzīvība – nukleīnu skābes, no kurām sastāv mūsu ģenētiskais kods. Zinātne saka – nejauši. Zinātne nesaka, ka tas tiek ienests no kādas attālas civilizācijas, jo tas nav pierādīts. Lai gan, arī pec zinātnes, augstākai civilizācijai ir jābūt. Jo – ar panākumiem vainagojās Zemei līdzīgu planētu meklējumi. To, izrādījās, ir 500 miljardi. Grūti iedomāties, ka tur nebūtu varējusi rasties dzīvība. Mēs to nevaram uzzināt. Attālums līdz Andromēdas miglājam ir miljoni gaismas gadu. Signāls, ko sūtīsim, ies 2…5 miljonus gaismas gadu. Nekad nesagaidīsim atbildi. Kosmoss ir iekārtots tik dīvainā veidā, ka kontakti starp civilizācijām, vismaz pašreiz, ir neiespējami. Kāds ir „ sausais atlikums”? Neapšaubāmi – dzīvība ir kosmiska parādība. Vai tā ir no augstākām civilizācijām( kā es domāju), vai tai ir nejauša rakstura izcelsme. Arī Andromedai ir tas pats ģenētiskais kods, tas mums ir nekontrolējams process. Bet tas, ka dzīvībai ir kosmiska izcelšanās – tas ir neapstrīdams fakts. Labi. Uz Zemes. Bet Kosmosā? Bet Kosmosā, acīm redzot, tā ir bijusi vienmēr, saka Vernadskis. Piemēram: Mēs zinām miljoniem un miljoniem gadījumu, kad dzīvais kļūst nedzīvs. Kaļķakmens, melnzeme, atmosfēra, ko elpojam – tas viss ir dzīvo organismu atliekas, kuri kādreiz ir dzīvojuši uz Zemes. Bet mēs nezinām nevienu gadījumu, kad no nedzīvā būtu radusies dzīvība. Tātad – sākotnēji ir dzīvība, bet ne otrādi. No dzīvā ir radies viss, ko saucam par nedzīvo. Spoža ir Bībeles (Grieķu) koncepcija par Augstāko Spēku pasaules radīšanu. To sauc par Dievu / Dieviem – kāda Augstākā civilizācija. Kādas iedarbības rezultātā uzsprāga šis saspiestās gaismas punkts!? Kā radās viss tas, kas tur bija iekšā sākotnēji!? Atbildes,pagaidam, nav. No kurienes mēs? No mūžības. Mēs esam bijuši un būsim vienmēr. Dzīvē ir tik daudz interesanta, bet ir tik maz cilvēku, kuri par to interesējas! Oriģināls te: youtu.be/5LD9T5oXwcs
Posted on: Sun, 19 Oct 2014 17:08:41 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015