Kā nācijas pārvarējušas krīzi un nodrošinājušas attīstību’ Lasītājiem piedāvāju fragmentu no savas 2000. gadā iznākušās grāmatas „Jaunā pasaules kārtība un mēs paši“. Šajā grāmatā, starp citu, prognozēta sistēmiskā krīze Latvijā un pasaulē, kuru uzskatīju par nenovēršamu, ja tiks turpināta 1990. gadu sākumā uzsāktā neoliberālā ekonomiskā politika. Grāmatā iezīmētā atveseļošanas politika arvien ir aktuāla un derīga. Tekstā tikai viens labojums, kas atspoguļo tirgus reformu iespaidā izmirušo mūsu tautas daļu. Amerikāņu politekonomijas principi Amerikāņu politekonomijas jeb Amerikāņu sistēmas pamatlicējs Aleksandrs Hamiltons (1757 -1804), kas veidoja ASV ekonomisko politiku pirmā prezidenta Džordža Vašingtona valdībā, savu teoriju izklāstīja trijos ziņojumos: 1) Ziņojumā par sabiedrisko parādu; 2) Ziņojumā par Nacionālo banku; 3) Ziņojumā par rūpniecību. Hamiltons nepaļāvās uz tirgus spēku maģiju, bet balstījās uz produktīvu nācijas darbu un optimismu. Galvenos šīs teorijas principus varētu apkopot šādās atziņās: • Savienoto Valstu valdībai jāīsteno aktīva, regulējoša finansiālā un ekonomiskā politika. • Jābalstās uz ASV Konstitūciju, kas Kongresam un valdībai uzliek par pienākumu “rūpēties par nācijas vispārējo labklājību” un piešķir Kongresam tiesības “savākt nodokļus, (..) nodrošināt aizsardzību un vispārējo labklājību, aizņemties naudu, regulēt ārējo un iekšējo tirdzniecību, pieņemt likumus par bankrotu un naturalizāciju, izlaist naudu un regulēt tās vērtību, pasludināt karu (..)”. • Nācijas patieso bagātību jāmēra nevis pēc tai piederošo dārgmetālu daudzuma, bet pēc tās paveiktā darba un saražotajām vērtībām. Tāpēc nācijai piederošo zelta un sudraba daudzumu nosaka lauksaimniecības un rūpniecības stāvoklis, paveiktā darba daudzums un kvalitāte. • Lai vairotu nācijas turību, jādibina Nacionālā banka (brīvā tirgus sistēma paredz valdībai nepakļautu centrālo banku, kurai ir citas funkcijas – J.K.), kuras kā valdības institūcijas galvenais uzdevums ir ar kredītiem celt un attīstīt nācijas “produktīvo spēku” (lauksaimniecību, rūpniecību, infrastruktūru). • Nacionālās bankas kapitālu nedrīkst ierobežot ar patlaban tās rīcībā esošajiem dārgmetāliem, tas aktīvi jāpalielina ar ASV valdības aizņēmuma zīmēm, lai piešķiramo kredītu apjomu varētu paplašināt atbilstoši ekonomikas produktīvā potenciāla vajadzībām. • Jāveicina zinātniski izgudrojumi, tehniski uzlabojumi un jaunas tehnoloģijas ražošanas vajadzībām. Tas panākams ar Nacionālās bankas kredītiem, valsts subsīdijām un valsts kontraktiem. Šie valsts atbalstītie uzlabojumi izmantojami ražošanas un industrijas paplašināšanai, jaunu darba vietu radīšanai un pašu ražotās lauksaimniecības produkcijas noieta nodrošināšanai pašu valstī. • Lai aizsargātu pašmāju ražošanu, kas ir augšanas stadijā, bet vēl nespēj konkurēt starptautiski, absolūti nepieciešami un likumīgi ir aizsargtarifi pret konkurējošu un lētāku ārvalstu produkciju. Taču šie aizsargtarifi ir rūpīgi jāizsver, lai tie neradītu letarģisku efektu, bet būtu stimulējoši. • Valsts prioritārais uzdevums federālajā, pavalsts un vietējo pašvaldību līmenī ir transporta infrastruktūras (it īpaši ceļu, dzelzceļu, tiltu un kanālu) būve, jo šāda infrastruktūra samazina ražošanas izmaksas un rada priekšnoteikumus patiesam iekšējam tirgum. Hamiltona misijas tiešais turpinātājs Matiuss Kerijs (1760 – 1839) polemikā ar Ādamu Smitu, kura traktātus viņš nosauca par “indīgu teoriju”, formulēja šādas ekonomiskās politikas maksimas: • Industrija (materiālo un garīgo vērtību radīšana) ir vienīgais nācijas tikuma, laimes un diženuma drošais pamats, un visās savās noderīgajās formās tā prasa valdības aizsardzību. • Neviena nācija nekad nav uzplaukusi līdz savu iespēju robežām bez vietējās ražošanas aizsardzības, kas kategoriski jāprasa no valdības. • Visā pasaulē un visos laikos, kad vien ražošana tikusi pienācīgi veicināta, cilvēce ir izrādījusies vienlīdz strādīga un sekmīga. • Nācijas tāpat kā indivīdi ir ceļā uz neveiksmi, ja to izdevumi pārsniedz ieņēmumus. Kad vien nācijas nokļūst šādā stāvoklī, kategorisks valdības pienākums ir lietot tās zāles, kādas lietas raksturs prasa, lai ļaunumu labotu. • Nav tāda politiska ļaunuma, ko gudrs likumdevējs, kas neļauj kavēt savus apsvērumus un lēmumus, nevarētu labot ar piemērotām zālēm. • Brīva valdība vēl negarantē laimi. Tā ir tikai līdzeklis, kas, saprātīgi lietots, var tikt izmantots laimes sasniegšanai. • Lauksaimniecības, rūpniecības un tirdzniecības intereses ir tik nedalāmi saistītas, ka katrs trieciens, ko cieš viena no tām, nevar materiāli neietekmēt pārējās. • Lauksaimniecības un rūpniecības ražojumiem vietējais tirgus ir daudz svarīgāks par ārējiem tirgiem, pat tajās valstīs, kurām ir liela ārējā tirdzniecība. • Spānijas, Portugāles un Itālijas pieredze neapgāžami pierāda, ka nekādas dabiskās priekšrocības, lai arī cik tās būtu lielas, nespēj novērst kļūdainas un neveselīgas politekonomiskās sistēmas postošās sekas. Savukārt Venēcija, Genova, Šveice, Holande un Skotija vienlīdz pārliecinoši pierāda, ka nekādi no dabas mantoti trūkumi nav nepārvarami ar pareizu politiku. ASV saimnieciskie panākumi un neveiksmes dažādos periodos bija tieši atkarīgi no atbilstošās administrācijas politikas atbilstības nosauktajiem principiem. Pēdējie ASV prezidenti, kas stingri sekoja Amerikāņu sistēmas principiem, bija Franklins Rūzvelts un Džons Kenedijs. Rūzvelts izvilka Ameriku no Lielās depresijas un uzvarēja pasaules karā, bet Kenedijs pārvērta ASV par kosmosa apgūšanas un augstāko tehnoloģiju lielvalsti. Lautenbaha memorands Mācību grāmatās Vācijas pēckara uzplaukums parasti tiek izskaidrots ar trijiem galvenajiem faktoriem: sekmīgo naudas reformu, Ludviga Erharda liberalizācijas programmu un ASV īstenoto Maršala plānu. Tomēr šāds skaidrojums ir pārāk vienkāršots un nepilnīgs. Vācija pēc kara bija sagrauta un okupēta, un okupācijas administrācija aktīvi iejaucās visās dzīves jomās, lai nepieļautu Vācijas militārisma un varenības atjaunošanos. 1946. gada 28. martā Sabiedroto kontroles padome apstiprināja Vācijas deindustrializācijas pirmo programmu t.s. Morgentau (Morgenthau) plāna ietvaros. Salīdzinājumā ar 1938. gada līmeni, šis plāns paredzēja industriālo ražošanu samazināt par 45 – 50 procentiem, pilnīgi aizliegt alumīnija, gultņu, traktoru, lielo darbgaldu ražošanu, kā arī smago mašīnbūvi. Darbgaldu ražošana nedrīkstēja pārsniegt 11%, ķīmiskā rūpniecība – 40%, elektrības ražošana – 16% no 1938. gada līmeņa. Gadā drīkstēja izlaist ne vairāk kā 40000 kravas automobiļu un tikpat daudz pasažieru transporta līdzekļu. Tika sākta industriālo objektu demontāža un izvešana kara repariāciju programmas ietvaros. Līdz 1949. gada beigām Rietumu okupācijas zonās tika demontētas vairāk nekā 300 rūpnīcas (4 – 7% industriālā potenciāla), bet Austrumu zonā pat puse rūpnīcu. Kā redzam, Morgentau plāns ļoti atgādina Austrumeiropas deindustrializāciju pēc 1990. gada. Maršala plāna ietvaros Rietumvācija saņēma tikai 1412,8 miljonus dolāru, kas bija daudz mazāk nekā saņēma Lielbritānija, Francija, Itālija vai Beneluksa valstis. Šī palīdzība bija daudz mazāka par demontētā industriālā potenciāla vērtību. Tomēr līdz ar aukstā kara sākumu un karadarbību Korejā Rietumu sabiedroto attieksme pret Vāciju mainījās. Turklāt dzīvā atmiņā vēl bija tuvredzīgā Vācijas finansiālās žņaugšanas politika Versaļas līguma ietvaros pēc I pasaules kara, kas veicināja Hitlera nākšanu pie varas. Naudas reformu Rietumvācijā 1948. gada jūnijā veica Amerikāņu militārā valdība (OMGUS), kurā L. Erhards bija t.s. B zonas ekonomiskās padomes ekonomiskais direktors. Reformas galvenais mērķis bija atbrīvoties no kara ekonomikas vajadzībām uzpūstās reihsmarku masas. Reformas ietvaros katrs Rietumvācijas iedzīvotājs 60 reihsmarkas varēja apmainīt pret 60 doičmarkām, pārpalikušās reihsmarkas tika izņemtas no apgrozījuma. Frankfurtē tika nodibināta Vācijas zemju banka (Bank Deutscher Länder), kurai vienīgajai bija tiesības emitēt jaunas doičmarkas. Bez tam naudas reformas ietvaros tika anulēti visi līdz 1945. gadam radītie Vācijas ārējie parādi, bet Valsts un pašvaldību iekšējie parādi tika samazināti 10 reizes. Viens no naudas reformas pirmajiem blakusefektiem bija bezdarba pieaugums 1948. un 1949. gadā, taču šī negatīvā parādība tika mērķtiecīgi un enerģiski apkarota, sākot plašu darbavietu radīšanas programmu. Jāuzsver, ka tā bija valsts virzīta un regulēta programma, nevis paļaušanās uz tirgus maģiju jeb Ā. Smita daudzināto neredzamo roku. Pēckara reformas Vācijā nenotika pēc anglosakšu brīvā tirgus teorijas, bet vairāk pēc Fridriha Lista nacionālās ekonomikas modeļa. Līdz ar to bieži vien aplami tiek interpretēta Ludviga Erharda loma. Pakāpeniskā cenu atbrīvošana un citi liberalizācijas pasākumi nebija patvaļīgi šoka terapijas akti (kā nesen Austrumeiropā un Krievijā), bet gan likumsakarīgas un izsvērtas reālās tautsaimniecības augšanas sekas. Sagrautās Vācijas atjaunošanā liela nozīme bija arī sabiedriskajiem darbiem, kuros līdz apmēram 1950. gadam tika iesaistīti visi Vācijas iedzīvotāji. Maršala plāns Vācijā no ASV puses nebija tīri nesavtīgs akts, bet tomēr abpusēji izdevīgs. Palīdzība īstenojās kā atmaksājami kredīti Rietumvācijas privātsektoram, kas tika izsniegti ar nosacījumu, ka par šiem līdzekļiem tiks iepirkti ASV pārtikas produkti, patēriņa preces, izejvielas un cita Vācijas industrijai nepieciešamā produkcija. Kredīti bija jāatmaksā vācu markās. Šim nolūkam 1948. gada novembrī Frankfurtē tika dibināta Rekonstrukcijas banka (Kreditaustalt für Wiederaufbau – KfW), kas apkalpoja Maršala plāna kredītus, bet saņemtos līdzekļus reinvestēja noteiktos industrijas sektoros un infrastruktūrā kā attīstībai piemērotus vidēja termiņa un ilgtermiņa kredītus. Gandrīz 50 gadus KfW uzticīgi kalpo kā nozīmīgākais valsts regulētais ekonomikas stimulēšanas instruments. Pašlaik KfW (Latvijā līdzīgu misiju varētu uzņemties Latvijas Hipotēku un zemes banka – J.K.) ik gadu Vācijas industrijā iegulda ap 40 miljardiem marku jeb 26,3 miljardiem dolāru ražošanai piemērota kredīta. Bet šā ekonomikas dzinēja sākums bija 1,4 miljardi ASV dolāru. Tas ir paraugs teicamai industriālajai kredītpolitikai. Bez tam 50. gadu sākumā Rietumvācijas finansu ministrs Fricis Šēfers ieviesa tādu nodokļu sistēmu, kas sekmēja mazo un vidējo uzņēmumu (Mittelstand) darbību, it īpaši uz eksportu orientētu darbgaldu ražošanu, kas Vāciju šai nozarē pacēla stratēģiskos augstumos. Līdz ar to 60% darbaspēka Vācijā nodarbināti kompānijās, kurās strādā mazāk nekā 500 cilvēku. Šādas firmas valstij dod ap 70% nodokļu. Tikai viens procents no apmēram 2 miljoniem Vācijas industriālo kompāniju nodarbina vairāk par 500 strādnieku. Īpaša uzmanība pēckara Rietumvācijā tika veltīta vispārējai un profesionālai izglītībai, kas cēla speciālistu kvalifikāciju. Principiem, pēc kuriem attīstījās pēckara Rietumvācijas ekonomika, ir dziļas vēsturiskās saknes, kas sniedzas līdz nacionālās ekonomikas pamatlicējam un t.s. amerikāņu politekonomiskās sistēmas līdzautoram Fridriham Listam (1789 – 1846). Latvijas pārgudrie politiķi daudzas Lista idejas droši vien nosauktu par sociālistiskām, bet padomju ekonomisti Listu savulaik nodēvēja par “buržuāzisko nacionālistu vācu gaumē”. Vācijas muitas savienības (Zollverein) organizētāju F.Listu var uzskatīt par patieso Vācijas apvienotāju. 1931. gada 16. un 17. septembrī Fridriha Lista biedrības paspārnē notika ievērojamāko vācu ekonomistu apspriede, kuras mērķis bija vienoties par pasākumiem, kas ļautu pārvarēt Lielo depresiju. Sanāksmē piedalījās Reihsbankas prezidents Hanss Luters un apmēram 40 citu ietekmīgu valsts ierēdņu, kuru vidū bija arī vēlākais sociālās tirgus ekonomikas 50. gadu teorētiķis Viljams Ropke. Par apspriedes konceptuālo pamatu kalpoja ekonomikas ministrijas ierēdņa Dr. Vilhelma Lautenbaha memorands, kura teksts plašākai publikai kļuva zināms tikai 1991. gadā. Lautenbaha memorandā “Ekonomiskās atveseļošanās izredzes caur investīcijām un kredītu ekspansiju” uzsvērts, ka ekonomisku un finansiālu sarežģījumu pārvarēšanas dabiskais ceļš ir nevis ekonomikas sašaurināšana, bet gan tās aktivitāšu paplašināšana. Tomēr Lautenbahs noraida angļu ekonomista Keinsa ieteikto efektīvā pieprasījuma finansiālo stimulēšanu, paaugstinot algas, pensijas un pabalstus patēriņa preču iegādei (Latvijā šo metodi popularizē G. Libermanis), bet iesaka ieguldīt līdzekļus veselīgai ekonomikai nepieciešamos infrastruktūras projektos, kas ne vien atjauno strādājošo cilvēku pirktspēju, bet arī rada reālu ekonomiskā potenciāla pieaugumu jeb ekonomisko papildvērtību, kā arī atdzīvina pārējās tautsaimniecības jomas. Kritisks stāvoklis ekonomikā var rasties divējādi. Pirmais gadījums attiecināms uz ārkārtējiem ražošanas izdevumiem, kādi rodas pēc postošām dabas katastrofām, pārejot uz kara ekonomiku, kā arī pārkārtojot kara ekonomiku miera apstākļiem. Otra kritiskā stāvokļa kategorija rodas ekonomiskās depresijas un/vai finansu sistēmas sabrukuma gadījumā, kas izraisa produktīvo jaudu dīkstāvi un masu bezdarbu. Šādos apstākļos vērojams paradokss: ir nepieciešamība un vispārēja vēlēšanās ražot vairāk, taču tirgus kā vienīgais kapitālistiskās ekonomikas regulētājs nespēj ierosināt nekādas pozitīvas direktīvas vai attīstības virzienus. Lai gan ražošana tiek sašaurināta, pieprasījums tik un tā atpaliek no piedāvājuma, līdz ar to izraisot nākamo tautsaimniecības sašaurināšanās ciklu. Depresijas apstākļos parasti vērojami centieni likvidēt budžeta iztrūkumu, samazinot valdības izdevumus un algas. Tā kā nodokļu bāze ir jau sašaurinājusies un budžeta iestādēm hroniski trūkst līdzekļu, nav iespējama arī nodokļu likmju samazināšana. Stāvokli nespēj glābt arī budžeta iestāžu privatizācija. Visi šie pasākumi, uzsver Lautenbahs, rada jaunus un milzīgus kapitāla zaudējumus gan industrijai un komercstruktūrām, gan individuāliem uzņēmējiem, jo tie kļūst arvien konkurēt un maksāt nespējīgāki, līdz ar to spiesti vēl vairāk sašaurināt ražošanu un masveidīgi atlaist darbiniekus. Pasliktinās arī banku stāvoklis. Budžeta izdevumu apcirpšana kļūst divkārt kontrproduktīva, jo samazina gan iedzīvotāju pirktspēju, gan iespēju sākt jaunus projektus, slēgt kontraktus. Algu un citu izdevumu (ieguldījumi attīstībā, infrastruktūrā) samazināšana sākotnēji var veicināt eksportu, taču vēl vairāk samazina iekšējo pieprasījumu. Mēģinājumi glābt stāvokli, pazeminot cenas, piemērojot tās lejupslīdošajam pieprasījumam, rada tikai papildu zaudējumus, kas nosaka tālāku ražošanas sašaurināšanu, bezdarbu utt. Līdz ar to ekonomikas sašaurināšanās nenovēršami ved uz pilnīgu ekonomisko un politisko katastrofu, uzsver Lautenbahs. No otras puses, depresija rada milzīgu preču pārpalikumu, neizmantotas ražošanas jaudas (ja vien tās neizzog kā Latvijā), dīku darbaspēku. Līdz ar to par galveno un neatliekamāko ekonomiskās politikas uzdevumu kļūst neizmantotā ražošanas potenciāla reaktivācija, jauna nacionālā pieprasījuma radīšana. To depresijas apstākļos spēj veikt vienīgi valsts, ieguldot līdzekļus nevis patēriņā, bet ražošanā. Šim nolūkam jāizvēlas sabiedriskas nozīmes darbi, vietējie un nacionālie projekti, kas rada ekonomiskā potenciāla pieaugumu un kurus veselīgas ekonomikas apstākļos būtu jāveic tik un tā. Tie galvenokārt ir infrastruktūras projekti: attīstībai nepieciešamu ceļu, dzelzceļu, maģistrāļu būve, modernizācija un remonts, zemes meliorēšana, enerģētikas, mājokļu renovācija un siltināšana, ūdensapgādes, sakaru sistēmas projekti, lauku infrastruktūra, māju un saimniecības ēku celtniecība, vietējo dabas bagātību pārstrādes rūpniecība (piemēram, celulozes fabrika), enerģijas ražošana u.tml. Taču kur ņemt līdzekļus šo projektu finansēšanai? Likviditāte, uzsver Lautenbahs, ir galvenokārt tehniska un organizatoriska problēma. Bankas kļūst likvīdas, ja tās saņem pietiekamu valsts bankas atbalstu vai garantiju. Turklāt privātbanku pretenzijas pret valsts banku, lai nodrošinātu kredītu ekspansiju darbavietu radīšanai un investīcijām, ir tikai neliela daļa no kopējās šo projektu veikšanai nepieciešamās kredītu summas. Nepieciešams, lai valsts banka piešķirtu komercbankām rediskonta garantijas obligācijām, kas domātas tikai “ekonomiski saprātīgu un nepieciešamu projektu” finansēšanai. Šādai valsts bankas politikai ir gan tūlītējs, gan ilgtermiņa un netiešs efekts. Projektos iesaistīto firmu stāvokļa uzlabošanās uzlabo arī banku stāvokli. Primārā kredītu ekspansija stimulē tautsaimniecību kopumā, arī citas ražošanas nozares, kas valdības projektus apgādā ar ražošanas resursiem un jaudām. Projektos iesaistīto personu algas palielina pieprasījumu arī pēc patēriņa precēm. Pieaug nodokļu bāze un nodokļu ieņēmumi valsts kasē, kas valstij ļauj palielināt iemaksas nacionālajā bankā, nodrošinot sākotnējo kredītu ilgtermiņa konsolidāciju. Infrastruktūras, kā arī tehnoloģijas uzlabošanās un modernizācija palielina visas ekonomikas efektivitāti un iespējas. Turklāt šādu kredītu ekspansija nerada inflāciju, jo projekti ir orientēti uz reālas ekonomiskās vērtības radīšanu, nevis patēriņu. Taču, lai būtu pilnīga drošība pret inflāciju, Lautenbahs pieļauj iespēju uz kādu laiku ierobežot algu līmeni, ja vien tādējādi ietaupītie līdzekļi tiek izmantoti jaunu produktīvu darbavietu radīšanai. Bankām šajā periodā jādarbojas kā industriālām vai investīciju bankām. Līdz ar to tiek atvieglota pieprasījuma un piedāvājuma disproporcija iekšējā tirgū, atjaunojas līdzsvars starp ekonomiku un finansēm, bet tautsaimniecība kopumā atgūst virzienu un mērķi. Varētu pat noformulēt Lautenbaha likumu: ar infrastruktūras projektiem saistītais ražošanas pieaugums ir apgriezti proporcionāls kredītu ekspansijai šajos projektos, t.i., ražošanas pieauguma apjoms palielinās daudz lielākā pakāpē nekā kredītu apjoms infrastruktūrā. Tas ir t.s. ražošanas multiplicējošais efekts. Kārļa Baloža attīstības plāns Latvijai Viens no izcilākajiem Fridriha Lista tradīcijas turpinātājiem ir pasaulslavenais latviešu tautsaimnieks Kārlis Balodis (1864 – 1931), kura idejas vairāk vai mazāk konsekventi tika liktas Vācijas, PSRS, ASV u.c. valstu moderno laiku attīstības pamatā. Papildinot tās ar modernās tehnoloģijas iespējām, šīs idejas mūsdienās gūst īpašu aktualitāti. Šajā rakstā aprobežošos ar īsu ieskaitu. Plašāk par K. Baloža mantojumu varam izlasīt 1993. gadā Latvijā izdotajā N. Balabkina un M. Šnepa grāmatā “Kad Latvijā būs labklājības valsts: tautsaimnieks Kārlis Balodis”, kā arī daudzajās paša K. Baloža grāmatās: “Latvijas nākotne pie sliktas un pie labas valdības”, 1920; “Kur meklējams Latvijas saimniecības glābiņš”, 1925; “Latvijas izveidošana”; “Latvijas saimniecība pie spējīgas un pie nespējīgas valdības”, 1928; “Prof. Dr. K. Baloža runas III Saeimas sesijās”, 1931. u.c. Domājot tieši par Latviju, K.Balodis savus universālos attīstības principus piemēroja teritoriāli mazas valsts īpatnībām un vajadzībām. Maza teritorija parasti nozīmē salīdzinoši šauru izejvielu un dabas bagātību bāzi, tātad nediferencētu jeb vienpusīgu izejvielu profilu. Maza teritorija nozīmē arī mazu iekšzemes tirgu, kas, raugoties no tautsaimnieciskā viedokļa, padara neizdevīgu automobiļu, kuģu, turbīnu, darbgaldu un citu smagās rūpniecības izstrādājumu ražošanu. Tas nozīmē, ka mazām valstīm tie parasti jāieved no ārzemēm, kur tos ražo lielā skaitā un ar zemu pašizmaksu. Šīs īpatnības spiež mazās valstis specializēties nedaudzās saimniecības nozarēs, lai nopelnītu valūtu izejvielu, pusfabrikātu un smagās rūpniecības izstrādājumu importam. Starp citu, dabas bagātību un iespēju ziņā K. Balodis Latviju vērtēja daudz augstāk par citām tā laika mazajām valstīm, piemēram, Dāniju, Beļģiju, Holandi un Šveici. Ja šodien mēs no nosauktajām valstīm tālu atpaliekam, tad tikai tāpēc, ka mēs šīs savas pārākās iespējas neesam izmantojuši. Runājot par Latvijas nākotni, K. Balodis uzsvēra divus galvenos attīstībai nepieciešamos faktorus: infrastruktūru jeb sociālo kapitālu, kas ietver ceļus, dzelzceļus, zemes meliorāciju, sakaru sistēmu, enerģētiku, iedzīvotāju izglītību un veselības stāvokli, un kapitālu, kas ieguldāms tieši lauksaimniecībā, rūpniecībā un tirdzniecībā. K. Balodis īpaši uzsvēra, ka Latvijai sevi pilnīgi jāapgādā ar pašu ražotiem pārtikas pamatproduktiem, nodrošinot pārtikas neatkarību vai pašpietiekamību. Savus pirmos ieteikumus K. Balodis rakstīja laikā, kad Latvija bija pasaules kara, vispārējas evakuācijas, revolūciju un Brīvības kara izpostīta un izlaupīta. Pašlaik mēs esam ļoti līdzīgā stāvoklī, tikai laupīšana izdarīta miera laikā un ar pašu rokām, īstenojot t.s. tirgus reformas. Atšķirībā no brīvā tirgus dogmatiķiem K. Balodis uzsvēra nacionālās valdības izšķirošo lomu valsts attīstībā. Viena no pirmajām K. Baloža grāmatām tā arī saucās: “Latvijas nākotne pie sliktas un pie labas valdības”. Nosaukums cēlies no slavenā Napoleona izteiciena par Ēģipti: “Pie labas valdības Nīla aizsniedz tuksnesi, pie sliktas valdības – tuksnesis aizsniedz Nīlu.” Patiešām, kad Napoleons ienāca Ēģiptē, tās iedzīvotāju skaits mameluku nolaidīgās un laupošās valdīšanas dēļ bija samazinājies līdz 2,5 miljoniem un tuksnesis sasniedza Nīlu. Turpretī pirms 2000 – 2500 gadiem seno faraonu un Ptolemaju valdīšanas laikā Ēģiptē pārtikuši dzīvoja 7,5 miljoni cilvēku, jo visur bija uzbūvēti dambji un kanāli, kas aizturēja Nīlas ūdeni un to novadīja uz valgmes tvīkstošo zemi, kas deva bagātīgu ražu divas reizes gadā. Šī līdzība labi attiecināma arī uz mūsdienu Latviju, kas savas neatkarības 19 gados, ja salīdzina dzimušo un mirušo skaitu vien, ir zaudējusi vairāk nekā 210 tūkstošus iedzīvotāju, bet liela daļa izdzīvojušo nabadzības un bezcerības dēļ apskauž aizgājējus. Pirmās Latvijas valdībai K. Balodis veltīja šādus vārdus: “Mēs sevi ekonomiski nododam svešu spekulantu varā, atdodam emisijas banku, linus, mežus. Mēs labi zinām, ka mēs sevi postam, ļaujamies vadīties no Latvijas izpostītājiem. Bet mēs tiem tomēr ļaujam pilnu vaļu, jo citādu plānu, citādas metodes, citādas izejas taču neesot. Ja kāds liek priekšā citus plānus Latvijas labā, tad pret tādu projektu taisītāju tūliņ ceļas aizdomas, no kā gan tas būs nopirkts un samaksāts, tā (..) aizdomīgais latvietis ļaujas samulsināties, apmuļķoties, pierunāties, lai netic saviem pašiem labākajiem lietpratējiem, bet lai notic gudrajiem svešiem vadītājiem.” Vai vēsture neatkārtojas? Vai šodien mēs savai valdībai nevarētu teikt gluži to pašu? K. Balodis ne vien kritizēja, bet arī sniedza konkrētus, vispusīgi apsvērtus plānus, kā sakārtot Latvijas finansu un nodokļu sistēmu, kā valdība varētu iegūt valūtu savas saimniecības intensīvai attīstībai, vienlaikus palielinot arī privāto uzņēmēju iespējas. Rūpniecības atjaunošana Latvijā jāsāk ar tām nozarēm un iekārtām, kur jāiegulda vismazākais kapitāls un kurām mums ir savas izejvielas. Jāsāk ar kokapstrādes (papīra, celulozes, ķīmisko, farmaceitisko, mēbeļu, celtniecības materiālu u.c.) rūpniecību. K. Balodis pieļāva arī parasto kokmateriālu eksportu, bet tikai tādu un tikai tāpēc, lai par saņemto valūtu iepirktu rūpniecības attīstībai nepieciešamo tehnoloģiju. Nav noslēpums, ka arī pirmās Latvijas republikas laikā kokmateriālu un linu tirdzniecības monopols bija atdots ārvalstu spekulantu rokās un nenesa nekāda labuma Latvijai (gluži kā šodien). Vienlaikus attīstāma tekstilrūpniecība un linu izstrādājumu rūpnieciska ražošana. Lai jēlādas nebūtu par smiekla naudu jāpārdod ārzemēm un jāiepērk dārgi apavi, K.Balodis ieteica ierīkot savas ādas ģērētavas un apavu fabrikas. Dzelzceļu būves vajadzībām K.Balodis ieteica būvēt savu tēraudlietuvi. Lai nebūtu dārgi jāmaksā par importētajiem minerālmēsliem lauksaimniecībai, K. Balodis iesniedza konkrētu plānu savu minerālmēslojumu ražošanai. Par valūtu, kas iegūta, pārdodot kokrūpniecības un linu ražojumus, pakāpeniski atjaunojama lauksaimniecības mašīnu ražošana, metalurģiskā rūpniecība, tekstilrūpniecība, celtniecības materiālu, minerālmēslu, ādu un apavu rūpniecība, ierīkojamas lokomotīvju un vagonu labošanas darbnīcas. Lai šo un citu rūpnīcu darbināšanai iegūtu lētu enerģiju un saudzētu mežus, K. Balodis ieteica celt spēkstacijas Daugavas un citu upju krācēs. Mūsdienās K. Balodis droši vien atbalstītu modernas atomelektrostacijas celtniecību, kas dotu vēl lētāku enerģiju un nepiesārņotu apkārtni. Kā nākamo posmu K. Balodis paredzēja zinātniski un tehnoloģiski ietilpīgākas rūpniecības attīstību, kurai par piemēru varētu minēt VEF. Balodis ne vien ieteica, bet arī aprēķināja un plānoja, norādot pat vēlamo objektu izvietošanas vietu, būvējamo ceļu un dzelzceļu maršrutus u.tml. “Ja Latvijā būs laba valdība, tad rūpniecību varēs atjaunot 2 – 3 gadu laikā, pēc tam varēs pievērsties kultūras attīstīšanai. Laba valdība no valsts ieņēmumiem prastu atlicināt 10 – 20 miljonus zelta rubļu gadā, un ar tiem pietiktu lielāku mākslas izstāžu būvei, neaizmirstot arī sociālās prasības: nodrošinātību vecumā, nespēkā, slimības un nelaimes gadījumos. Slikta valdība, nepievēršot uzmanību nedz sociālajām vajadzībām, nedz visnepieciešamākajām valsts funkcijām, atbalstīšot vienīgi spekulantu saimi,” tā K. Baloža domas atstāstītas minētajā Balabkina un Šnepa grāmatā. Diemžēl K.Baloža tālredzīgie plāni netika ņemti vērā. Daļēji tos sāka īstenot tikai K.Ulmaņa režīms pēc 1934. gada, bet tam bija pilnīgi cits zemteksts, kas izrietēja no tā laika starptautiskās konjunktūras, nevis Latvijas attīstības interesēm. Diemžēl piepildījās K. Baloža pesimistiskākās prognozes, kas ietvēra Latvijas valsts bojāeju. Atliek piebilst, ka arī mūsdienās Latvijas nākotne un pastāvēšanas izredzes ir tieši atkarīgas no tā, vai mēs pieņemsim un īstenosim K. Baloža attīstības plāna principus. Attieksme pret šiem attīstības principiem tad arī ir vislabākā mēraukla, ar ko vērtēt mūsu politiķus, partijas un Latvijas nākotnes izredzes. Jānis Kučinskis Avots: Tautasforums.lv
Posted on: Sat, 30 Nov 2013 13:38:00 +0000