LATVISKĀ BŪTĪBA Lai izprastu sevi, jāsaprot tautas kultūras būtība Laikraksts Latvietis Nr. 264, 2013. g. 4. jūlijā Sanita Upleja - Tiklīdz Jāņi šogad pavadīti pār vienu kalnu, pāri otram šurpu nāk Dziesmu un deju svētki. Šī vasara Latvijā un pasaules vietās, kur izkaisītas latviešu kopienas, paies zem lielas tautiskuma zīmes. Lai arī pēc Dziesmu svētkiem nemāktu tādas morālas paģiras kā pēc līgošanas krievu valodā Rīgas krastmalā, gana svētīgi ir uz brīdi apstāties vasaras skrējienā un apdomāt, kāda tad ir latviskuma un līdz ar to arī mūsu svētku dziļākā būtība. Tā kā Jāņi jau pagājuši un izlijušu ūdeni nesasmelt, par līgošanu krieviski un Blaumaņa spēlēšanu krieviski tik vien var piebilst, ka tas ir tieši pretēji ideālam sabiedrības saliedētības modelim. Ja Latvijas mazākumtautības grib iekļauties latviskā Latvijā, tad viņu pienesums ir iepazīstināšana ar savām kultūrām – krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu, nevis latviskās kultūras krieviskošana. Latviešu dramaturģijai un latviešu tautas dziesmām Latvijā Jāņu vakarā būtu tomēr jāskan latviešu valodā. Ja Rūdolfs Blaumanis būtu gribējis savas lugas rakstīt citās valodās, viņš kā vairāku valodu pratējs to arī būtu izdarījis krieviski vai vāciski. Tomēr viņš savas lugas rakstīja latviski, un ar to arī viss ir pateikts. Vismaz tiem, kas saprot, kādēļ pasaulē ir radīta un joprojām pastāv valodu un kultūru daudzveidība. Iespējams, ka grūtā XX gadsimta un globālā XXI gadsimta dēļ arī paši latvieši sāk piemirst vasaras saulgriežu svētku būtību, nereti pārvēršot to par lielu dzeršanu, ēšanu un bezgaumīgu ālēšanos. Ja paši piemirstam, kāpēc svinam sauli, gaismu un vasaras pilnbriedu, tad droši vien arī mums līdzās esošajiem citu tautību cilvēkiem nav viegli saprast nedz latviešu kultūras būtību, nedz mūsu svinamos svētkus. Latviešu jūra Šopavasar, kad Latvijā atzīmējām Imanta Ziedoņa mēnesi, LTV raidījumā 100 grami kultūras bija saruna par Kārļa Lāča dziesmu ciklu ar I. Ziedoņa vārdiem, un tās laikā raidījuma vadītājs Dmitrijs Petrenko pauda izbrīnu, kāpēc visiem I. Ziedonis liekoties tik latvisks, jo viņš taču esot tik kosmopolītisks. Tātad pasaules līmeņa. Protams, ka I. Ziedonis ir pasaules līmeņa dzejnieks, un ar to mēs arī lepojamies. Taču man šī D. Petrenko replika lika uzdot sev jautājumu, vai kaut kas var būt tikai kosmopolītisks, vispirms nebūdams kādai konkrētai valodai un kultūrai piederīgs. Visticamāk, ka nē. Kaut vai tā viena iemesla dēļ, ka I. Ziedonis taču domāja un rakstīja latviski nevis kosmopolītiski vai esperanto. Nav taču tādas kosmopolitano vai esperanto kultūras, kas būtu visiem vienlīdz saprotama visos pasaules nostūros. It viss ir izaudzis no noteiktā vietā sētas sēklas, tai spēku smeļoties noteiktā kultūras mantojumā. Tas, kurš spēj pāraugt savas tēva sētas robežas, var prieku darīt visai pasaulei, bet vienalga viņš būs audzis un spēku smēlies tikai no savām saknēm. Taču I. Ziedonis ir latvisks arī tādēļ, ka viņa daiļrades tēli vislabāk ir izprotami latviešiem un Latvijā dzīvojošajiem. Viens no pirmajiem dzejoļiem viņa pirmajā krājumā stāsta par sīkstu pīlādzi, kurš cīnās par izdzīvošanu smilšainā jūras krastā. Lai saprastu šī dzejoļa domu tiešā un pārnestā nozīmē, ir jāzina, kādi ir apstākļi Baltijas jūras krastā Latvijā un kas vispār ir pīlādzis. Pīlādži neaug visur pasaulē, un arī jūras pasaulē ir tik dažādas. Tā var būt gan Baltā, gan Baltijas, gan Karību. Vārds jūra it kā tas pats, taču būtība katrai savai, un tā vislabāk saprotama tiem, kas to vislabāk pazīst. Tāpat kā zeme ir citāda – vienam tas ir smilšains tuksnesis, citam akmens kalni, vēl kādam zaļi līdzenumi. Saule, Pērkons, Daugava Par savu baltu jūru, zaļu zemi, Gaismas pili, Sauli, Pērkonu un Daugavu mēs dziedāsim Dziesmu svētkos. Un atkal – nekas no tā nav abstrakts, viss ir konkrēts un vien šajā zemē mītošajiem saprotams ar visiem zemtekstiem un daudzajiem izpratnes slāņiem. Zināmā mērā tā ir arī atbilde uz to, kāpēc ir būtiska noteiktas kultūras sasaiste ar noteiktu vietu un kāpēc ilgtermiņā tauta un tās kultūra var zelt un plaukt tikai savā zemē un savā vietā zem saules. Par ko gan mēs dziedātu, rakstītu, lasītu un teātri spēlētu, ja ne par savu zemi un tās noteiktajos apstākļos veidojošos tautu, cilvēku likteņiem un raksturiem, vērtībām un uzskatiem. Tas droši vien izklausās nemoderni un konservatīvi laikā, kad visiem visa pasaule vaļā un kad par latvieti varot būt un savus bērnus audzināt jebkurā pasaules nostūrī. Bet vai tiešām var? Ja paši dzied un saviem svešumā dzimušajiem un augošajiem bērniem māca mūsu tautas dziesmas, tad tās taču vēsta par Latvijas sauli, jūru, mežiem, sniegiem un pavasariem. Un ko tās izteiks bērniem, kam par sauli, jūru un zemi ir pavisam cits priekšstats? Mēs visi esam un varam būt pasaules pilsoņi, bet vienmēr un vispirms mēs būsim tai vietai piederīgi, kur dziļi zemē iestiepušās mūsu saknes. Tur, kur satiekas Saule, Pērkons, Daugava. Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Posted on: Sun, 07 Jul 2013 10:50:33 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015