LOCĪTAVAS To galvenā funkcija ir gādāt par cilvēka ķermeņa kustīgumu. Locītavu bojājumu raksturīgākais simptoms ir iekaisums, kas ierobežo kustības un var padarīt locītavas pat pavisam nekustīgas. Locītavu nekustīgums vienmēr norāda, ka pacients ir sācis "buksēt" vai ka viņa prāts ir sastindzis. Tāda locītava daļēji vai arī pilnīgi zaudē spēju veikt savu funkciju. Cilvēks, kurš pretēji veselajam saprātam cītīgi paliek pie sava viedokļa vai arī veselas uzskatu sistēmas, tāpat zaudē daļu savu spēju vai arī savas darbības vērienīgumu. Jo vairāk rodas jautājumu, kuros cilvēks iespītējas, jo vairāk locītavu skar šis nekustīgums. Lepni izsliets, nekustīgs kakls, piemēram, liecina par iesīkstējušu privātīpašnieku. Tāpat kā locītavu nekustīgums un to iekaisumi ir sastopamas arī kontūzijas, izmežģījumi un saišu sastiepumi. Simptomu valoda kļūst daudz labāk saprotama, ja padomājam par to, ka cilvēkam vienmēr ir iespējams pārspīlēt, krist galējībās, pārcensties, jebkurā jautājumā "aiziet par tālu", "iesprūst", kaut ko saārdīt tā, ka spalvas vien pajūk, vai daudz ko sagrozīt, kādu apmelot (neīstā locītava). Pirms vēlas un cer, ka ievilktā un ārstētā locītava funkcionēs pareizi, steigšus jāapzinās sava situācija, jānokārto savi darbi un attiecības ar cilvēkiem. Ievelkot izmežģīto locītavu ar rāvienu, bieži gadās, ka vēlāk tā tomēr novirzās no iepriekšējās, dabiskās vietas. Tāpat tas ir arī cilvēka dzīvē. Jo katrs, ja nonācis ekstrēmā situācijā, var vēl vairāk sevi "iedzīt tajā", un tā var turpināties tik ilgi, līdz tiks sasniegts pārejas punkts, no kura vēl iespējama izeja. Tāpat kā traumatologs ar rāviena metodi ievelk locītavu, tā arī mums — jebkurā sarežģītā situācijā, ja tikai esam pilnīgi iejutušies šai galējībā un apzināti liekam lietā gribu, vienmēr ir iespēja rast izeju. Bet dzīvē ne visai bieži ir sastopams tik viendabīgs cilvēks, kas varētu strauji novērsties no liktenīgā, viszemākā punkta uz ass, ap kuru rotē mūsu garīgais un fiziskais glābiņš (vai nu augšup pa asi, vai lejup). Cilvēki lielākoties šeit arī iestrēg, jau pēc dabas būdami slinki un mazdūšīgi, visu darīdami nekārtīgi un vienaldzīgi, iesākto pamezdami pusratā. Šā slinkuma, uzskatu un darbības veida aprobežotības dēļ cilvēks tikpat kā neko nemaina sevī. Un iesīkstējusī, nekustīgā apziņa pamazām rada arī locītavu nekustīgumu. Ar šādu apziņu nav iespējams no šā kulminācijas punkta, kas ir raksturīgs katram sarežģītam notikumam, katrai situācijai, izdarīt strauju pagriezienu uz pretējo pusi. Šādu apziņu inertums neļauj realizēt idejas, kas palīdzētu atveseļoties. Tā, piemēram, kodolfiziķi bija metafizikas pirmatklājēji stingri zinātniskā līmenī. Atklājums deva reālu iespēju aktīvi veicināt mieru. Bet pirmie šīs kara veicinātājas kustības mēģinājumi to realizēt tūlīt pat ieslēdza plašu masu domāšanas viduvējībā. Jūtams un iedarbīgs rezultāts būs tikai tad, kad šī ideja, atstādama nospiedumus cilvēka smadzenēs, īsti iesakņosies kaut vai pusē no mūsu planētas cilvēku prātiem. Locītavu relatīvo kustīgumu var paildzināt līdz zināmam laikam, kamēr tas nav izvērties par pilnīgu nekustīgumu. Visi slimības uzliesmojumi vai arī citas pārmaiņas organismā liecina par tiem rāmjiem, kurus mēs sev esam izveidojuši attiecīgajā brīdī. Šie atklātie simptomi gluži kā grāmatā ļauj lasīt, kādu ceļu izvēlējies mūsu pacients: vai viņš ir patiess, kādas problēmas nodarbina viņa prātu un sirdi un kur atrodas viņa nekustīguma punkts. Kamēr eksistē šie cēloņi — spītīgums un inertums, slimnieks nespēs pārorientēties uz citu viedokli, tāpēc locītavu deformācija aizvien vēl turpināsies. Mūsdienu medicīna dod plašas iespējas locītavas aizstāt ar dažādām mākslīgām protēzēm. Visbiežāk lielu traucējumu dēļ jāaizstāj gūžas locītava. Iepriekš, stāstot par zobiem, arī par acīm, lasītāja uzmanību pievērsām domai, ka neviena protēze nevar pretendēt uz pilnīgumu, bet ir tikai surogāts un meli. Ja cilvēks ir iekšēji sastindzis un stūrgalvīgi turas pie sava pasauluzskata, bet arējās izpausmēs joprojām labprāt liekuļo un simulē pretējo, lai iztaptu tiem, ar kuriem nonāk saskarsmē, tad dzīve pati izdara korekciju patiesības virzienā, cenšoties ievadīt cilvēku kārtīgumā un godīgumā, kaut arī ar visvisādiem traucējumiem gūžu locītavās. Ātra un efektīva korekcija, aizstājot dabisko locītavu ar mākslīgo, neatveseļo slimnieku. Pārcietis operāciju, viņš joprojām izliekas, taču tagad simulē vēl arī normālas kustības. Lai ticamāk iztēlotos lielas cilvēces daļas negodīguma ainu, ierosinām iedomāties šādu situāciju — pēc burvju nūjiņas mājiena visiem cilvēkiem reizē tiek noņemtas un uz laiku noslēptas visas protēzes: visas acenes un kontaktlēcas, dzirdes aparāti, mākslīgās locītavas, zobi un žokļi, sirdsdarbības stimulatori; atklājas kosmētisko operāciju pārcietušā patiesais vaigs; no kauliem tiek izņemtas visas metāla naglas un daudz kas cits. Skats, kuru var tikai uzburt iztēlē, būs baismīgs. Ja ar tās pašas burvju nūjiņas palīdzību atņemtu medicīnai visus tās sasniegumus protezēšanas nozarē, mēs atklātu, ka visapkārt, turklāt ļoti daudz, būs tik tikko pārvietoties spējīgu, pusaklu, puskurlu un līdz nejēdzībai neglītu kropļu. Ārēji tas izskatītos ķēmīgi, bet tā būtu reālā patiesība — tā mūsu planētas lielākās daļas iedzīvotāju dvēseles patiesā seja, kura dzīvē ir apslēpta dziļi jo dziļi. Daudzas dziednieciskās mākslas cenšas pasargāt mūs no šāda ķēmīguma, cītīgi restaurējot sabojāto ķermeni, papildinot to ar mākslīgi izgatavotām protēzēm. Kad protēzists darbu ir pabeidzis, cilvēks gandrīz vienmēr it kā būtu dzīvespriecīgs un ārēji pārveidots. Bet kas noticis ar viņa dvēseli? Diemžēl tā lielākoties ir palikusi nemainīga. Turpmāk dvēsele var nomirt vai arī — kļūt akla vai kurla, bezjūtīga vai badīga. Palikdama tumsonīga, tā drudžaini tversies pie jebkā un tiks kropļota vēl vairāk... Cilvēki stūrgalvīgi negrib ievērot un atzīt slikto sevī, šā iemesla dēļ godīgums un krietnums viņos vieš lielas bailes, kas pāraug pat krietnu cilvēku vajāšanā. Nav glīti (skaistuma patiesajā izpratnē), nav godīgi lietot viltu un mākslīgus paņēmienus, lai uz kādu laiku saglabātu nevainojamu ārieni un jaunību. Tiem, kas aizraujas ar ārējiem efektiem, vajadzētu atcerēties: neko nevar noslēpt, viss reiz kļūst redzams. Par šausmām citiem un pašam "varonim", var gadīties, ka viņa īstā un tik netīkamā seja kādudien pēkšņi atklājas visā kailumā. Vissvarīgākās rūpes (arī par mūsu ķermeni) ir pastāvīga, nemitīga savas apziņas paplašināšana. Miesa ir tikai pārejošā, cilvēka nīcīgā daļa. Apziņa ir cilvēka nemirstīgā daļa, kurā katrs iemiesotais cilvēks var cerīgi uzkrāt visus personīgajā pieredzē gūtos dārgumus. Tikai šīs — gara un dvēseles bagātības — var padarīt patiesi skaistu mūsu fizisko miesu, bet nekad tas nenotiek otrādi. "Slimība kā ceļš", Torvalds Detlelsens, Ridigers Dālke, 1997
Posted on: Tue, 27 Aug 2013 06:05:51 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015