¡¡¡ NEATKARĪBU un SOCIĀLISMU !!! (kataloniešu nacionālistu lozungs) Latviešu tauta vienmēr cīnījusies par brīvību. Atkal to atguvuši, latvieši neaizmirsa arī citas tautas, kuras joprojām smok svešu lielvaru pakļautībā (piemēram – Čečenija). Tomēr ne vienmēr vajadzētu uzklausīt skaļu ”brēkšanu” un nekritiski atbalstīt katru, kurš sevi dēvē par apspiestas tautas pārstāvi, īsti nepārzinot attiecīgā reģiona vēsturi un patieso situāciju. Pēc pēdējā laika notikumiem Spānijas provincē Katalonijā, kā arī vairāku lētticīgu baltiešu publikācijām Internet’ā un intervijām kataloniešu presē gribētos mēģināt vismaz dažam labam dot ierosmi pārdomāt un pastudēt vēsturi pirms sniegt atbalstu viltvāržiem. Arī starpvalstu diplomātijas dēļ vajadzētu būt ļoti erudītiem, lai nepieļautu nezināšanas un pieredzes trūkuma dēļ izsauktus diplomātiskus sarežģījumus – kā tas gadījās Baltijas valstu vadītājiem 1992. gadā, ieceļot mūsu valstu Goda konsulus tieši Barselonā un vēl pirms vēstniecību atvēršanas galvaspilsētā Madridē. Kas tad īsti notiek Katalonijā? Kādēļ šāds sauklis: ”Catalonia is not Spain”? Kā tad patiesībā ir ar Katalonijas iekarošanu un ”citas” tautas varmācīgu uzkundzēšanos? – Lai rastu atbildi uz šiem jautājumiem pietiek salīdzināt separātistu galvenos argumentus ar vēsturiski objektīviem faktiem. Kataloniešu nāciju (?) un neatkarīgu Katalonijas valsti dibinājis Barselonas grāfs Vifreds 878. gadā. Tagadējo Dienvidfrancijas un Ziemeļspānijas teritoriju, kurā ietilpa arī šodienas Spānijas province Katalonija, no musulmaņiem atbrīvoja franki 8. gadsimta otrajā pusē, kaut vēl gandrīz gadsimtu ar mainīgām sekmēm turpinājās cīņas. Atbrīvotās zemes franku valstī tika apvienotas zem nosaukuma ”Marca Hispánica”, kurā ietilpa Akvitānijas karaliste, Septimānija, Tulūzas grāfiste un spāņu grāfistes līdz Ebro upei. Jaunatgūtās kristiešu teritorijas Akvitānijas karalis administratīvi sadalīja franku valsts reģionos, kuru vadībai iecēla grāfus (latīniski comes, spāniski condes), kas parasti bija rietumgoti vai galli-romieši. 878. gadā pēc Barselonas, Narbonas un Roseļjonas grāfa Bernardo de Gotia pret karali vērsta dumpja apspiešanas par Barselonas, Heronas un Ausonas grāfu tika iecelts Uržeļjas grāfs Vifreds ar iesauku ”Spalvainais”. Grāfs Vifreds bija rietumgotu pēctecis, uzticams franku karaļa vasalis un atbrīvoto zemju pārvaldnieks. Viņš noteikti būtu bezgala izbrīnīts par tam piedēvēto ”kataloniešu nācijas” dibinātāja godu – aiz tā vienkāršā iemesla, ka 878. gadā nebija ne kataloniešu tautības jēdziena, ne valodas un pat uz reģiona apzīmējumu kā ”Katalonija” parādīšanos zilbju pārrakstīšanās kļūdas dēļ nenozīmīgā itāliešu dokumentā bija jāgaida vēl kādi 5 gadsimti. Tikpat ”pamatots” būtu apgalvojums, ka latviešu tauta nodibināja neatkarīgu Latvijas valsti, teiksim, 693. gadā... 1137. gadā dibināta apvienota ”Katalonijas un Aragonas karaliste”. Vēsturiskie fakti ir pavisam citādi. 1137. gadā Barselonas grāfs Berengers IV parakstīja laulības līgumu ar Aragonas karaļa meitu Petronilu (kurai tobrīd bija kādi 2 gadiņi...) un Aragonas karalis Ramiro II uzdeva Berengeram IV pārvaldīt karalisti (bez karaļa titula), pats aiziedams klosterī. Tādā veidā automātiski Barselonas grāfiste pievienojās Aragonas karalistei. Pat vēl pēc 100 gadiem par ”kataloniešu karali” šodienas nacionālistu dēvētais Aragonas karalis Haime I ”Iekarotājs” runāja tikai par 5 Ibērijas pussalas karaļvalstīm: Kastīlija, Aragona, Navarra, Leona un Portugāle. Atbrīvojot no musulmaņiem vēl citas Spānijas teritorijas Haime I pievienoja sev arī citus titulus, saucoties Aragonas, Valensijas, Maļjorkas karalis un Barselonas grāfs, nekur un nekad neminēdams Kataloniju. Runāt par Katalonijas-Aragonas karalisti ir tas pats kā apgalvot, ka XIX gadsimtā radās apvienota Latvijas-Krievijas (Latvija noteikti minama kā pirmā...) impērija – Katrīna I taču nāca no Alūksnes... Almogavari – kataloniešu lepnums? Nosaukums ”almogavari” cēlies no arābu vārda ”al-mogaivir”, kas tulkojumā nozīmētu: laupītājs, lielceļa laupītājs, lauku zaglis. Tā XIII gadsimtā Katalonijā sauca vīrus, kas apvienojās, lai organizētu īsus iebrukumus un laupīšanu kaimiņu zemēs. Aragonas karalis Pedro III 1282. gadā pulcēja karaspēku Sicīlijas iekarošanai. Bez 800 bruņiniekiem karalis pieņēma 15.000 vīru – almogavarus, ”serranos” (Aragonā apmetušos saracēņus) un ”golfinus” (no Kastīlijas un Galīsijas aizbēgušus parādniekus un likuma pārkāpējus) – tātad jau formēšanās laikā nevar runāt par tīri ”nacionālu” karadraudzi. Sicīlija tika iekarota un aizstāvēta līdz 1302. gada Kaltabellotas miera līgumam. Jaunajam Sicīlijas karalim Federiko nebija ne līdzekļu, ne vajadzības turpināt uzturēt tik lielu algotņu armiju. Avantūrists, pirāts, no Tempļa ordeņa izslēgts bruņinieks un Sicīlijas admirālis(!) Rudžero fon Blūms tika iecelts par almogavaru (maz gan ticams, ka 20 gados vēl bija saglabājies kāds īstens almogavars) virspavēlnieku un, saņēmis piekrītošu atbildi uz ”darba piedāvājumu” no Konstantinopoles Imperatora, fon Blūms sasēdināja savus 8000 kareivjus un bruņiniekus kuģos un devās uz Konstantinopoli. Gandrīz 10 gadus bēdīgi slavenie ”Katalonijas dēli” karoja, laupīja un slepkavoja Trāķijā, Grieķijā un pašā Turcijā. Līdz pat mūsu dienām Grieķijā saglabājušies briesmu stāsti par šo bruņoto bandu barbarismu un zvērībām – tās arī ir vienīgās atmiņas un vienīgais almogavaru apšaubāmi slavējamais ”ieguldījums” Eiropas vēsturē. Ir arī vairāku tā laika vēsturnieku vienbalsīgas atmiņas, ka vismaz sākumā almogavari gāja kaujās ar saucieniem: ”Mosties, dzelzs! Aragona! Aragona!”. Šodien ne vienā vien Katalonijas pilsētā varam pastaigāties pa Rožē de Flora vārdā nosauktām ielām – arī Rudžero fon Blūms būtu ļoti pārsteigts, ka viņš pārtapis par Rožē de Floru un, nekad pat īslaicīgi neapmeklējis Kataloniju, kļuvis bezmaz nacionālais varonis tautībai, par kuras eksistenci viņam nebija ne jausmas. Kataloniešu sacelšanās 1462. – 1472. gados. Nacionālistu vēsturnieki joprojām šo pilsoņu karu cenšas iztēlot kā cīņu pret svešzemnieku monarhiju, lai gan jau sen vēsturiski pierādīts, ka nebija nekādas sacelšanās pret Aragonu vai Kastīliju. Šī sacelšanās bija ekonomiska sabrukuma izraisīts visīstākais savstarpējs pilsoņu karš. Pat kataloniešu vēsturnieks Visens Vives rakstīja kategoriski: ”Neapstrīdama kataloniešu pašu vaina bija pilsoņu kara izcelšanās”. Kataloniešu ”pļāvēju revolūcija” 1640. gadā. 1635. gadā Francija pieteica karu Spānijai. Loģiski, ka katrai provincei būtu pienākums sniegt atbalstu savai valstij – gan ekonomiski, gan rekrutējot armijas dzīvo spēku.. Katalonijas valdoņi atkal atteicās dot kareivjus un līdzekļus pat savu cietokšņu nostiprināšanai. Madridei nācās pārsviest daļu armijas uz Kataloniju. Kad, redzot tuvojošās briesmas, kataloniešu valdoņi tomēr attapās un deva piekrišanu savu vīru dalībai SAVAS zemes aizstāvēšanā, negribīgi sapulcinot 9000 kareivjus, franču karaspēks jau bija ieņēmis Salses cietoksni. 1640. gada nemieri ieguvuši nosaukumu ”pļāvēju sacelšanās” (kataloniski els segadors – pļāvēji), kaut reāli ar pļāvējiem tiem maz sakara. Visi galvenie vadoņi bija uz galerām vai nāvi notiesāti kriminālisti, kuri alka atriebties saviem tiesnešiem. Citāts no kataloniešu vēsturnieka Žoana Reglas (Joan Reglá) grāmatas ”Katalonijas vēsture”: ”Ir [..] kļūdainas [...] ideālistiskās gleznas, kuru autori tajās dienās saskatījuši tīri patriotisku sacelšanos. Tas bija laiks, kad revolucionāri elementi sāka uztiept savus uzskatus un izraisīja terorismu pret augstāko buržuāziju un lielāko daļu aristokrātijas.” Nespēdama pati tikt galā ar savām problēmām, kataloniešu Deputācija izšķīrās par nodevību. 1641. gada 2. janvārī Parīzē kardināls Rišeljē pieņēma audiencē 3 Deputācijas sūtņus, kuri spāņu valodā lūdza atbalstu radīt Katalonijas republiku Francijas protekcijā. Pāris nedēļu vēlāk republikas ideja jau bija pagaisusi un 23. janvārī ”Simta padome” pasludināja par Barselonas grāfu Francijas karali Luiju XIII. Rišeljē par Katalonijas vicekarali iecēla marķīzu de Brezē. Drīz vien Katalonijai nācās apjaust savu valdoņu kļūdu – atšķirībā no spāņiem, franči nepieļāva nekādas privilēģijas – ne reģionālas, ne nacionālistiskas. Teorētiski vadošos posteņus ieņēma profranciski noskaņoti katalonieši, taču katram no viņiem tika ”piestiprināti” franču uzraugi (cik pazīstama situācija no vēl pavisam nesenas Latvijas vēstures, vai ne?). Cik augstu franči vērtēja kataloniešu valdoņu nodevību liecina kāda kara epizode, kuru piemin vēsturnieks Žans Viļjanueve grāmatā ”Populāra kataloniešu vēsture”: 10.000 vīru franču korpusam padevās 2.000 kareivju spāņu vienība, kas aizstāvēja Koļjuras cietoksni Katalonijā. Spāņu komandierim marķīzam de Mostaram un visiem cietokšņa aizstāvju virsniekiem franči sarīkoja sumināšanu, kas beidzās ar kopīgu banketu un dejām... Jau pavisam drīz nospiedošs kataloniešu vairākums aktīvi uzstājās par atgriešanos Spānijas paspārnē – kā to Parīzei ziņoja 1644. gadā Francijas karaļa speciālais pārstāvis Barselonā. 1651. gadā Deputācija atkal oficiāli pieņēma lēmumu par uzticību Spānijas karalim Filipam IV. Karš starp Franciju un Spāniju turpinājās vēl 7 gadus līdz tika noslēgts ”Pireneju miera līgums”. Par robežu starp abām valstīm noteica Pireneju kalnu grēdu. Kataloniešu valdoņu tuvredzība atkal ”vainagojās sekmēm” – Francijas pakļautībā līdz pat mūsdienām palikušas Perpiņjanas un Rosiņjolas provinces. Katalonija zaudēja brīvību (!) 1714. gada 11. septembrī un to atgūs 2014. gadā... Visparadoksālākais apgalvojums, sasaucas ar otru paradoksu – kataloniešu nacionālā svētku diena ir tās iedomātās brīvības zaudēšanas diena... Spānijas karalis Filips V piedeva kataloniešu valdoņu nodevību un 1702. gadā Madride pat atjaunoja kataloniešu ne visai pamatotās privilēģijas. Eiropas spēcīgākās valstis apstrīdēja Spānijas karaļa Kārļa II testamentu, kurā par pēcteci karalis noteica savas māsas Marijas Terēzas un Francijas karaļa Luija XIV mazdēlu Filipu, Burbonu dinastijas pārstāvi. Anglijas karalis Viljams III ar vācu prinču un Portugāles atbalstu 1702. gadā pieteica karu Francijai un Spānijai, lai Spānijas tronī nosēdinātu Habsburgus. Sākās tā sauktais Mantojuma karš. Austrijas lielhercogs Kārlis 1703. gada 12. septembrī Vīnē (!) tika kronēts par Spānijas karali. 1705. gada 22. augustā liela flote (58 karakuģi, 30 fregates un ievērojams skaits transportkuģu ar ieročiem paredzētajiem 10.000 kataloniešiem, kuriem pēc angļu aprēķina būtu jāpievienojas Habsburgu armijai) ieradās Barselonā. Pašu angļu vēsturnieki tomēr bija spiesti atzīt, ka katalonieši nebūt neilgojās karot svešzemnieku pusē. Neskatoties uz to, Deputācija un ”padomnieki” spāniski godināja jauno ”karali” Kārli III, kurš svinīgi ieradās Barselonā 6. novembrī. Burbonu un Habsburgu piekritēji ar mainīgām sekmēm cīnījās līdz Filipa V franču-spāņu armija 1707. gada 25. aprīlī Almansas kaujā smagi sakāva Kārļa III angļu-vācu-holandiešu-portugāļu algotņus. 29. jūnijā Filips V deklarēja visu Katalonijas privilēģiju atcelšanu kā atbildi uz kārtējo uzticības zvēresta laušanu un dzimtenes nodevību. Anglijas parlaments piešķīra 1.126.000 mārciņu, lai turpinātu karu Spānijā. Par sabiedroto armijas virspavēlnieku tika iecelts austriešu maršals grāfs Starhembergs. Viņa armijā ietilpa 23.000 profesionāli kareivji (7.000 angļi un holandieši, 5.000 portugāļi, 6.000 vācieši un 5.000 spāņi – ne katalonieši) un ap 30.000 nezināmas izcelsmes brīvprātīgo un piespiedu rekrutēto. Tādi bija kataloniešu ”brīvības cīnītāji”. Kārļa III uzbrukums sākās 1710. gada jūlijā un 28. septembrī viņš iesoļoja Madridē, kuru gan tūlīt nācās atstāt. 3.decembrī sākās vispārēja atkāpšanās. Nežēlīgās kaujās pie Brihuegas un Viļjavisiosas Filipa V armija atkal smagi sakāva sabiedrotos un to karaspēka atliekas atkāpās uz Kataloniju. 1711. gada 17. aprīlī nomira Austrijas Imperators Jozefs I, kura kroni mantoja ”Spānijas karalis” Kārlis III, pārvēršoties par Imperatoru Kārli VI. 1713. gada 11. aprīlī Francija Utrehtā parakstīja miera līgumu. Sabiedrotie par Spānijas karali atzina Filipu V. 9. jūlijā Kārļa VI padevusies armija angļu kuģos tika evakuēta. Katalonija palika viena (lai gan lielākā daļa reģiona jau labu laiku atradās franču-spāņu militārā administrācijā). Deputācija un ”Simta Padome” (kā vienmēr – atsevišķi) izmisīgi sūtīja uz Utrehtu un Vīni savus pārstāvjus, taču Kārlis VI, aizņemts ar ungāru sacelšanos un musulmaņu draudiem, laipni atrunājās ar miglainiem un tukšiem solījumiem. Uz Austrijas provinces (!) statusu pretendējošajiem Katalonijas valdoņiem reāli bija palikuši 4.000 vīru, lielākā daļa algotņu. Pretī stāvēja apmēram 25.000 vīru Burbonu spāņu-franču armija. 1713. gada 25. jūlijā sākās Barselonas aplenkums, kas beidzās 1714. gada 11. septembrī ar Deputācijas bezierunu kapitulāciju franču maršalam Bervikam. Laikam gan šī Barselonas aizstāvēšana ir vienīgais gadījums Katalonijas vēsturē, kad daļa kataloniešu ar ieročiem rokās paši varonīgi cīnījās par kaut ko savu. Kā gan var runāt par brīvības cīņām, ja reāli Katalonijas valdoņi atkal bija tikai kļūdaini izlēmuši pieslieties Mantojuma kara zaudētājiem? Vai Latvija var iekarot Kurzemi, Latgali, Zemgali vai Vidzemi? Tāpat Spānija nevar iekarot savu neatņemamu vairāku tūkstošgadu sastāvdaļu – Kataloniju. Turpmākajos 200 gados nekas īpašas vēsturiskas ievērības cienīgs Katalonijā nenotika. Pat Spānijas revolūcija un 1873. gada 11. februārī proklamētā tā sauktā I Spānijas Republika neatstāja ievērojamas pēdas Katalonijā. Pēc Barselonas kapitulācijas tika likvidēta Deputācija, ”Simta Padome” un ”Ženeralitāte”. Katalonija izveidoja normālu Spānijas provinci bez nepamatotām īpašām priviliģējijām. XIX gadsimta nogalē sākās t.s. romanticisms Katalonijā ar pirmajiem iedīgļiem vēlākajai vēstures falsifikācijai. Kataloniešiem ir savu karaļu dinastija. Absolūts izdomājums, jo pat tie Aragonas karaļi, kuru dzīslās ritēja arī kataloniešu muižnieku asins piejaukums, nekad sevi par kataloniešiem nav uzskatījuši. Tikpat labi arī latvieši var runāt par savu caru dinastiju... Kataloniešu valoda – valdošā Vidusjūras valstu reģionā. Tā kā kataloniešu dialekti ir atšķirīgi savā starpā, kataloniešu literārā valoda (ja vispār par tādu vēsturē var runāt) praktiski beidza eksistēt XVII gadsimtā, tautai par galveno sazināšanās līdzekli brīvprātīgi pieņemot visiem saprotamo kastīliešu (spāņu) valodu. Līdzīgs process notika arī Itālijā, kur itālieši brīvprātīgi par kopīgo valodu izvēlējās Dantes Aligjeri Toskanas dialektu. Kāds profāns valodniecībā, taču radikālis un intrigants inženieris Pompeu Fabra panāca, ka 1913. gada 24. janvārī tā sauktais ”Institut d’Estudis Catalans” pieņēma viņa izstrādātos gramatikas likumus un ortogrāfiju – zināmā mērā to var salīdzināt ar mākslīgās esperanto valodas radīšanu, kaut neprofesionālā līmenī (pietiek pieminēt tikai viņa izgudroto burtu ”l·l”). Vienīgais īstais kataloniešu valodnieks - zinātnieks un garīdznieks Antonio Mª Alkovers - sarūgtinājumā par valdošo tautiešu muļķību atkāpās no visiem amatiem un devās uz Maļjorkas salu, kur arī mira 1932. gadā. Vai iespējams runāt par kataloniešu valodu kā dominējošo Francijas un Spānijas Vidusjūras piekrastē? Atbilde ir tikai viena – nē. Valenciano, mallorquin, menorquin, ibicenco, lleidatá, ampudrés utt., nerunājot nemaz par oksitāniešiem, provansiešiem un citām Francijas dienvidu minoritātēm, – tās būtu tikai galvenās valodas (vai dialekti), kurās runājošie lielākā daļa neatzīst P. Fabras mākslīgo veidojumu. Sevišķi ”nikni” ir valensieši, jo nav nekāda pamata uzskatīt, ka kataloniešu valoda ir ”māte-valoda” – tikpat labi kataloniešu valoda var būt valensiešu valodas dialekts. Un, ja runājam par valodas aizsardzību, - kā gan tagadējā Katalonijas ”valdība” aizsargā araniešu valodu, kura, tāpat kā lībiešu valoda, ir tuvu izzušanai? Atbilde ir – nekādi. Ir arī pilnīgi neizprotama Eiropas Savienības nostāja, savā laikā asi kritizējot Latvijas likumu par valsts valodu, taču Katalonijā pieļaujot pilnīgu spāņu valodas diskrimināciju (pēc Spānijas Konstitūcijas Katalonija ir divvalodu province), jo iegūt izglītību spāņu valodā Katalonijā ir gandrīz neiespējami, bet kataloniešu dialekti savukārt ārpus Katalonijas gandrīz nekur netiek saprasti (Taragonas un Penedes dialektā kā ģimenes valodā vēl runā kādi 4000 iedzīvotāji Algueras pilsētā Sardīnijā).. Kataloniešiem ir sava bagāta folklora? Vairāk kā 10 gadus dzīvojot Katalonijā ir grūti neiepazīt apkārtnes dejas, dziesmas utt. Katalonieši par savu vienīgo nacionālo deju uzskata Sardanu, ko XVIII gs. otrajā pusē radīja andalūzietis Peps Ventura. Visas sardanas ir komponistu radītas un, ja gribam būt patiesi, tikai ļoti retām pēc Pepa Venturas ir kāda muzikāla vērtība. No tautas dziesmām par īsti katalonisku laikam gan var uzskatīt tikai Pablo Kazalsa harmonizēto „Putnu dziesma”. Nospiedošais vairākums ar nosaukumu ”Kataloniešu tautas dziesma” ir citu tautu melodiju aizguvumi ar kataloniešu vārdiem: piem., ”Vaterlo tilts”, nēģeru spiričuels par Sarkano upi, galīsiešu muņjeira, pat Haidna simfonijas tēma, ko 1. klasītē spēlē vai visi bērnu mūzikas skolu audzēkņi... Iespējams, ka vienīgais kataloniešu izdomājums ir ”castellers” – stilizētos tautas tērpos ģērbtas grupas, kas veido cilvēku torni vai pili (castell). Jāpiemin arī nacionālie simboli – karogs un himna. Lai ko tagad neizdomātu jaunizceptās ”nācijas” koncepcijas aizstāvji, vēsture ir nepielūdzama – Katalonijas šodienas karogs joprojām ir Aragonas karalistes karogs; himna ”Els segadors” (Pļāvēji), kā raksta vairāki vēsturnieki, pirms pāris gadsimtiem bijusi tautas dziesma ar divdomīgu tekstu, ko 1899. gadā apdarinājis Fransisko Alio, piemērojot jaunu ”patriotisku” tekstu... Katalonieši ar pasaules slavu. Nenoliedzami, ka tādi ir: gleznotājs Salvadors Dalī, arhitekts Antonio Gaudi, komponists Enrike Granadoss, čellisti Gaspars Kasado un Pablo Kazalss, filosofs Ramons Lulls un citi, ne tik pazīstami. Liekas, ka būtu pietiekami iemesli, lai lepotos, taču kataloniešu nacionālistiem piemīt kāds netikums, ko šo rindu autors nav manījis ne pie vienas citas tautas – mēģināt piesavināties vēsturiskas personības. Jau tika minēts Rudžero fon Blūms, kas pārvērsts par Rožē de Floru; kāds ”vēsturnieks” savukārt ”izpētījis”, ka Kristofors Kolumbs īstenībā esot bijis nevis dženovietis, bet katalonietis no Maļjorkas salas, cits atkal ”atradis”, ka Miguels de Servantess īstenībā esot bijis katalonietis Mikels Servants no kādas mazpilsētiņas Alikantes provincē Valensijas karalistē (tas jau nekas, ka dokumenti liecina par Servantesa dzimšanu un vismaz pirmajiem 4 gadiem Alkalā de Henaresā pie Madrides). Līdz ar to arī jāsaprot, ka Maljorka, Menorka, Ibiza, Valensija utt. – līdz pat Marseļai – esot tā saucamās Kataloniešu Zemes... Šeit arī būtu vietā pieminēt kuriozo faktu, ka Spānijas Pilsoņu kara laikā , kad ar Staļina rokaspuišu atbalstu it kā proklamētās Katalonijas republikas prioritāte bija nevis sakārtot anarhistisko ”valsti”, bet sūtīt vairākus tūkstošus kareivju iekarot Baleāru salas... Varbūt latviešiem arī vajadzētu ”izpētīt”, ka, teiksim, Ļevs Tolstojs īstenībā bijis latvietis Leons Resnais? Spānijas reģionā Katalonijā dzīvo apmēram 7,5 miljoni iedzīvotāju, divas trešdaļas no tiem galvaspilsētā Barselonā. Neskatoties uz vietējās ”valdības” apnicīgo pretspāņu propagandu un dažādiem diskriminējošiem noteikumiem, nemaz tik daudz piekritēju nacionālistiem Katalonijā nav – pagājušā gada puslegālajos mēriju referendumos piedalījās tikai kādi 20% iedzīvotāju, no kuriem gandrīz puse balsoja pret separātistu avantūru. Arī ļoti daudz uzņēmēju negrib pat dzirdēt par atdalīšanos no Spānijas – kad, piemēram, pirms pāris gadiem ”Ženeralitāte” (kataloniešu vietējais ”parlaments”) pieņēma noteikumu, ka visos kinoteātros 50 % filmu jārāda kataloniešu tulkojumā, kinoteātru īpašnieki pieteica streiku, jo filmām, kas ieskaņotas kataloniski, nav apmeklētāju... Nav mans mērķis aģitēt pret Kataloniju vai kataloniešiem – ir ļoti daudz inteliģentu un jauku kataloniešu. Gribu tikai brīdināt latviešus neuzticēties NACIONĀLISTIEM (nejauksim patriotismu ar nacionālismu). Nacionālismu kā tādu esmu iepazinis tikai Spānijā un tas ir vienādi riebīgs basku slepkavu un teroristu bandas E.T.A. vai to atbalstītāju akcijās, kā arī uzpūtības, tukšpaurības un melu piesātinātajā kataloniešu nacionālistu rīcībā. Katalonija ir skaista un bagāta zeme, viena no Spānijas 17 pērlēm. Kopā ar miljoniem godīgu kataloniešu, sagaidot ”izšķirošo” 2014. gadu, pacelšu kataloniešu šampanieša (cava) glāzi par Katalonijas garīgu atveseļošanos un tās mūžīgu vietu Spānijas pērļu vainagā. . Viesturs Vecbaštiks Barselonā
Posted on: Sun, 15 Sep 2013 12:26:00 +0000