Pēc šī rīta notikumiem, es varu tikai apbrīnot savu pacietību, iecietību un izturību. Laukos dzīvojošā jaunā māmiņa, nez kāpēc, bija iedomājusies, ka var aizbraukt uz pilsētu (labi, ka ar auto) un nokārtot visādas ārsta un analīžu lietas kopā ar abiem (!! 5 gv un 1, 5 gv) bērniem. Viena lieta 2. stāvā, izsēdies, izgaidies. Sākumā pasmejies par bērnu jociņiem un nodomā, eh, bērni jau paliek bērni.. Ieej vienā vietā, uh, beidzot viens darbiņš no "saraksta" izsvītrojams.. Nekas, ejam lejā uz 1. stāvu, izrādās, ka varu tikt arī pie cita speciālista. -Ejiet tik augšā uz 223.kab. Un māmiņa ar saviem abiem bērniņiem pa trepitēm, tipu tapu augšā. Superīgi, atkal viena "lieta", kas padarīta. Atpakaļ reģistrācijā. Ā, analīzes, tās ir augšā, 204. kab.! Nu ejam tik augšā. Viens bērns kā ūdenszāles, otrs nemaz ne pa matu nav citādāks. Kamēr vienu turi, otrs jau pusi no poliklīnikas ir izskraidījis, piebļāvis. Nekas, bērni paliek bērni. Bet zināms nogurums jau man ir. Un domāju, ko es te skraidu, varēju visas tās lapas nolikt priekšā un lai man saka visu, kas jādara. Dublis 2. Gulbja labaratorija! Oho, šodien tik daudz cilvēku, ka nemaz nav kur nostāvēt! Nekas, nekas, paņemiet numuru, aizejiet kaut kur un nāciet atpakaļ! Okei, nodomāju, aiziesim uz turpat esošo tirgu, nopirksim bumbierus, piemēram. Sāku jau iekšēji uzvilkties, jo, redz, lielākais no brāļiem izdomā, ka jāskrien kur acis rāda, neievērojot nekādus (!!!) noteikumus pilsētā. Diemžēl, mazāko vairs pastibīt arī nevaru, jāiet vien pašam. Un tad arī mazākajam jāparāda ko māk. Izkriet uz divām pusēm ir vesela māksla, kuru var apgūt un pie kuras pierod. Bumbieri ķešā un jādodas atpakaļ. Nekas, tikai padsmit cilvēku vēl priekšā. Adrians izdomā, ka viņam vajag visu kaut ko no mammas somas, bet es dusmās jau degu, jo visu laiku pa uzgaidāmo telpu skraida mana mazākā atvase. Bet mamma jau divas stundas uztraucas, kaut urīna analīze neizlītu, saproti?! Saku vēl un vēl, lai izbeidz bakstīt mammas somu, tikmēr man nav ne jausmas, ko dara Jēkabs.. Bet nekas, izskraidījās, izbļaustījās, tikai pie sevis dusmās pūtos, pagaidiet, kad mājās tiksim.. :) Sagaidījām, nošokēja vienas analīzes cena, laikam tāpēc, ka specifiskākā, nekā parasti un gājām ārā, viss it kā bija padarīts! Rezumē: Visstulbākā doma, ko varēju iedomāties, ka varu tādas lietas kārtot ar abiem bērniem reizē, it kā gribēju ietaupīt kaut ko, bet sanāca visai traki. Ventspils poliklīnika ir tikusi pie jaunām, ļoti skaistām un modernām telpām, un arī pie pilnīgi citādas personāla attieksmes. Ventspilī ir ļoti skaists rudens, satikti divi feini un mīļi cilvēki un galu galā es nebiju viena, ar mani kopā visu baudīja mans labais brālis Jaanis Leitis, kuram ar vajadzēja savas lietas pakārtot.. Esmu šodien ļoti nogurusi, it kā nezin kādas lopu bietes būtu vākusi, varbūt labāk, ka būtu vāktas, nekā tādu spriedzi uz visām pusēm. Bet es lepna mazliet, ka tomēr nebija jākliedz, jākaunas vai vispār, jāņem abi bērni azotē un mēs braucam mājās.. Izturēju, tātad kaut kas manī ir audzis! Feini. :)
Posted on: Tue, 08 Oct 2013 11:11:38 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015