Tas bija vakar, es sēdēju patumšā telpā uz dīvāna, pretī šaurai durvju ailei un vēroju caur tām blakus telpas griestus. Tie bija apvilkti ar pelēku, nekrāsotu audeklu un pie tiem bija piekarinātas no stikla gabaliem gatavotas vēja stabules. Tieši tobrīd tās vieglā caurvējā sakustējās, atskanēja klusa, dzidra šķindoņa un es apjautu, ka mana apziņa atrodas kaut kur citur. Arī fiziski es sajutu sevi esam citur, sajutu karstas smiltis zem kājām un savādas smaržas piesūcinātu, spēcīgu vēju pār ādu. Smarža bija ļoti, ļoti pazīstama, bet es laikam nekad nespētu nosaukt tās izcelsmi - es tikai zinu, ka pazīstu to, kopš sevi atceros. Ja man tomēr pieliktu pie deniņiem parabellumu un liktu to raksturot, es varbūt teiktu, ka tā varētu smaržot virs gruzdoša sandalkoka žāvēties izkārta zvērāda, bet tas būtu tikai neskaidrs minējums. Es lēni un ļoti uzmanīgi novērsu skatienu no vēja stabulēm un palūkojos uz savām kājām - nodilušās kedās tās balstījās pret dēļu grīdu, bet es tikai redzēju to - kā projekciju, vienlaikus pavisam skaidri jūtot, kā manas kailās pēdas iegrimst nokaitētās smiltīs. Zinot, ka tieši tobrīd notiek kaut kas ļoti un ļoti svarīgs priekš manis es tomēr nezināju, kā rīkoties ar to tālāk. Es pamanīju, ka esmu aizturējis elpu. Un vēl - ka tajā plaknē, uz kuras projicējās manas kājas kedās, dēļu grīda, dīvāns un audekls uz griestiem laiks iet citādāk, nekā tajā otrajā plaknē, kurā sevi apjautu esam tobrīd. Es neredzu nekādu iespēju, kā es to varētu paskaidrot, aprakstīt. Pilnīgi nekādu. Es vienkārši sapratu - zināju, ka tajā vietā, kur pie griestiem karājas vēja stabules un blakus telpā projicējās mana klātesamība ir pagājusi apmēram pusotra sekunde, kamēr manā "reālajā" atrašanās vietā ir pagājušas minūtes divdesmit, nedēļa, varbūt astoņi vai divsimts gadi - pietiekami daudz laika, lai caur visu to domu un sajūtu gūzmu es pat mazliet paguris būtu nonācis līdz apjautai par šo laika asimetriju. Uzreiz pēc tam es "pamanīju" sevī kaut kādu līdz šim man pavisam svešu zināšanu kopumu - kā reizēm sanāk atrast sevī atmiņas par pavisam aizmirstu laiku un notikumiem. Es paskatījos uz tām - un tas bija burtiski, šis paskatīties - un kaut kur, jau pavisam, pavisam tālu no manas projekcijas izlauzās aizturētā elpa. Tas bija kaut kas fantastisks. Tur bija lietas, par kurām esmu tikai netieši nojautis un lietas, par kurām neesmu nojautis nekad - pilnīgi cita pieredze, principiāli savādāk iekārtota parādību uztvere, viss definēts tik skaidri un precīzi. Salīdzinot ar to tas "es", kas izgāzies sēdēja kaut kur jau piemirstā fotogrāfijā uz dīvāna bija pilnīgs muļķis - un tas vēl būtu ļoti maigi teikts. Es vēroju - tiešā nozīmē - šo zināšanu, izpratnes kopumu - un mani pārņēma vārdos neizsakāmas skumjas par to, ka, būdams sasaistīts ar to savu es, kas joprojām apstulbis vēro savas kedas, es vienkārši neesmu spējīgs to visu pilnvērtīgi, pienācīgi uztvert. Šīs skumjas nomainīja šausmas, jo piepeši aptvēru, ka tas viss tūlīt beigsies. Es to zināju tāpat, kā sapņos krītot tu zini, ka tūlīt atsitīsies. Bet tu nekad neatsities - tu pamosties. Un tad es pamodos. Tas bija tieši tā, kā ne pārāk labās amerikāņu filmās - koncentrēts stars, kas pēkšņi izšaujas cauri visam, stars, kurā esi arī tu pats, kaut kas, ko nav pa spēkam apstādināt it nevienam. Un es atradu sevi sēžam uz dīvāna, skatoties uz savām kedām, fonā klusi džinkstēja stikla vēja stabules un kaut kāda sveša, sapņaina mūzika. Es piecēlos, izstaipījos un piepeši atcerējos, ka pirms brīža esmu stāvējis tuksnesī, netālu no milzu klinšu grēdas un vērojis vairāku tūkstošu karavānu virzāmies prom, pretī saulei. Tad es atcerējos vēl kaut ko un sastingu ar paceltu, pa kabatām cigaretes meklējošu roku. Un tā bija mazāk kā sekundes simtā daļa pēc kuras es jau biju aizmirsis pilnīgi visu un stāvēju laukā, augusta novakares ēnā smēķējot un jūtoties visnotaļ labi un pat, lai dievs piedod, laimīgi.
Posted on: Mon, 19 Aug 2013 13:38:30 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015