Uldis Žagata un mūžīgais dejotprieks – Jana Vītoliņa – LAIKS – 2013. gada 15. jūnijs – 21. jūnijs Šo gadu Latvijas dejotāji droši var saukt par Lielo Piecinieku gadu. Jo, raugi – XXV Vispārējo Dziesmu un XV Deju svētku gadā savu 85. dzimšanas dienu svin latviešu choreografs, skolotājs, Deju svētku goda virsvadītājs Uldis Žagata. Ulda Žagatas vārdā noteikti var dēvēt veselu laikmetu latviešu skatuviskajā dejā. Savu ceļu dejas mākslā pēc Rīgas Choreografijas vidusskolas beigšanas sācis Latvijas Nacionālās operas (toreiz LPSR Akadēmiskā operas un baleta teātŗa) baleta trupā. Žagatas dejotāja lomu kontā virkne dažādu raksturlomu, taču vislielāko atzinību ieguva latviešu deju koncerta numuri divdejā ar Aiju Baumani. Turklāt Uldis Žagata pats šim duetam radīja arī choreografijas – „Svētku deja”, „Raibie cimdi”, „Jautrais pagrieziens” u.c. Deju ansambļa vadītāja karjerā pirmais nozīmīgais solis – Latvijas Universitātes Tautas deju ansamblis (TDA) „Dancis”, ko pats dēvēja par savu deju laboratoriju. No 1970. gada Uldis Žagata sāka Deju svētku virsvadītāja ceļu, bet pašu visspilgtāko lappusi 40 gadu vecais Uldis Žagata savā radošajā mūžā atvēra 1968. gada 1. aprīlī, dibinot profesionālo Valsts deju ansambli „Daile”, būdams tā vadītājs 21 gadu (LR Kultūras ministrija VDA „Daile” likvidēja 1997.gadā). Maija vidū Lielvārdē – jubilāra dzīvesvietā – kultūras namā tika sarīkoti Žagatas deju svētki. Sabraukuši sadancot Ulda Žagatas „Dailes” bijušo dejotāju vadītie ansambļi – „Dancis” (vadītājs Rolands Juraševskis,) „Teiksma” (Jānis Ērglis), „Gatve” (Gunta Raipala), „Līgo”(Jānis Purviņš), „Liesma” (Jānis Marcinkēvičs), „Saime” (Aija Ērgle) un lielvārdieši – „Lāčplēsis” (Inta Pole). Gadu skaits, ko katrs no dejotājiem ir pavadījis, strādājot kopā ar Uldi Žagatu, ir ļoti dažāds. Taču viņa personības starojums ir tik liels, spēcīgs un ietekmīgs, ka ikviens, kuŗš pie Žagatas nodejojis kaut vai tikai gadu, vai pat vēl mazāk, pilnīgi pamatoti uzskata sevi par Ulda Žagatas skolnieku. Ja mēģinājuma laikā atvērās kabineta durvis un zālē ienāca Boss, kā „Dailē” dēvēja Žagatu, tad dejotāju augumi momentā kļuva vēl staltāki, kājas cilājās vēl ašāk, un dzirksteles starp dejas partneŗiem šķīlās vēl spēcīgāk. Gaisā virmoja nevis bailes no vadītāja (kā nereti tas sastopams), bet milzu respekts. Cieņas un mīlestības apliecinājums Lielvārdē Uldim Žagatam bija pārpildītā skatītāju zāle. Publikas vidū virkne kādreizējo „Danča” dejotāju un vairāk nekā pussimts bijušo „Dailes” dejotāju. Žagatas dejotāji dāvāja savam Skolotājam dzimšanas dienas koncertu „Mūžīgais dejotprieks”. Pēc koncerta Žagatas līdzgaitniece Ingrīda Saulīte izteica iespēju, ka tik dažādas un dažādos laika posmos radītas dejas pat pats autors vienuviet droši vien redz pirmo reizi. Koncertu atklāja ar deju „ Aiz ezera augsti kalni” (R. Paula mūz.), kuŗu jūlija sākumā Deju svētkos Daugavas stadionā dejos 32 deju kopas no visas Latvijas. Interesanti, ka šo vērienīgo, bet tajā pašā laikā choreografiskām, sīkām niansēm ļoti bagāto deju, kas radīta vienai no pirmajām „Dailes” programmām, no aizmirstības izcēla tikai pirms pāris gadiem. Diemžēl Žagatas aktīvā radošā mūža laikā piefiksēt vēsturei dejas tapšanas procesu un arī pašu gala rezultātu nebija tik elementāri kā šodien. Vienīgie video materiāli saglabājušies Latvijas televīzijas archīvos. Protams, lielai daļai deju ir veidoti apraksti. Pašlaik ir uzskaitīta 271 deja, bet par ļoti daudzām nekādas liecības nav saglabājušās arī paša autora archīvā. Pateicoties tikai tam, ka lielu skaitu Latvijas deju ansambļu šobrīd vada tieši „Dailes” bijušie mākslinieki, vairākas Meistara dejas, cītīgi rokoties atmiņu krātuvēs, ieguvušas jaunu elpu. Vislielākais pārsteigums pat labiem latviešu skatuviskās dejas vēstures pārzinātājiem Žagatas dzimšanas dienas koncertā bija TDA „ Līgo” dejotā „Dzīvas acis, stipra šķiedra” (Im. Kalniņa mūz.), kuŗu pirms pāris gadiem bērnu deju ansamblī „Teiksmiņa” restaurēja un iestudēja daileniete Inga Pulmane. Šo techniski ļoti sarežģīto deju savulaik astoņdesmitajos gados Žagata veidojis Skolu jaunatnes deju svētkiem vidusskolu grupai. Tā liecina, ka dejotprasmes līmenis visās skolās Latvijā tolaik bijis ļoti augsts. Protams, ka uz Lielvārdes kultūras nama skatuves tika dejota liela daļa no Žagatas Zelta fonda – „Es mācēju danci vest”, „Dejotprieks”, „Ačkups,” „Pasaciņa”, „Vecpilsētas polka, „Zvejnieku svētkos”, „Saules motīvs,” „Ai, tēvu zeme”, „Jautrās dzirnavas”… Veidojot koncertprogrammu, Žagatas audzēkņi gandrīz katrai dejai līdzi deva arī “pievienoto vērtību” – stāstu par tās tapšanas vēsturi. Izrādās, visiem zināmo koncerta tituldeju „Dejotprieks” kārtējā „Dailes” programmā sākotnēji ansambļa mūzikālais vadītājs un mūzikas autors Jānis Grigalis bija iecerējis kā dziesmu vokālajai grupai. Žagatam gabals iepaticies, un pēc neilga brīža „Dejotprieks” jau pārgājis dejotāju repertuārā. Latviešu skatuviskās dejas solo deja nr. 1 „Senais dancis” tapusi komandējumā Krievijā – vienas nakts laikā. Jānis Grigalis viesnīcas numuriņā, spēlējot akordeonu, improvizējis, bet Žagata tajā brīdī jau gara acīm redzējis tagad katram īstenam latviešu skatuviskās dejas entuziastam zināmo divdeju par Annas un Miķeļa satikšanos zaļumballē. Vienīgi abi autori nedaudz baidījušies, ka toreizējai Filharmonijas un Kultūras ministrijas priekšniecībai varētu nepatikt meldiņa „ Tur es dzēru, tur man tika” klātbūtne mūzikālajā materiālā. „Jautrās dzirnavas”, kas Deju svētkos kopš 1990. gada ir dejo tas veselas piecas (!!!) reizes, savu nodošanas ģenerālmēģinājumu piedzīvoja uz Operas skatuves. Pie klavierēm pats mūzikas autors Raimonds Pauls, viņš bija nolēmis veikt eksperimentu un, pakāpeniski palielinot tempu, noskaidrot – izturēs dejotāji līdz galam vai neizturēs… Šodien to visi atceras ar smaidu, bet toreiz – smiekli nevienam, izņemot Paulu, nebija prātā. Apsveikuma runās netrūka arī humora pilnu epizodu par Žagatas deju iestudēšanas stilu. Mēģinājuma sākumā vadītājs strādājis pārliecības pilns, tikai dejotājiem nekādi nevedies ar choreografa domas lidojuma uztveršanu. Kad beidzot visi jau sākuši saprast, iegaumēt soļu kombinācijas un secību, pēkšņi atsaknējis skaļš: “Stop!” Ieturēta Liela Mākslinieka cienīga pauze ar pievērtām acīm un plaši izplestām rokām… Un: “Sākam visu no sākuma, pilnīgi citādi…” Choreografs Jānis Ērglis, kas pēc Ulda Žagatas vadīja „Daili,” nosauca “Žagatas laiku” par ļoti laimīgu un pamācošu posmu ikviena dejotāja dzīvē. Žagatam, sākot strādāt pie jaunas dejas, bija skaidrs pilnīgi viss – gan pats dejas tēls, gan nianses, kā ieceri īstenot – pievēršot uzmanību katrai detaļai un organiski apvienojot latviešu tautas dejas un klasiskās dejas pamatsoļus. Dejā sava nozīme bija piešķirta gan meitu brunčiem un villainēm, gan puišu apmetņiem vai mēteļiem. Tajā pašā laikā dejotāju improvizācijas viņš pieņēma ar atplestām rokām. Žagatam patika strādāt ar personībām. Nereti pat choreografijas veidoja tā, lai konkrētā dejas zīmējumā, konkrētā vietā būtu konkrēts dejotājs. Uldis Žagata vienmēr gājis laikam līdzi. Ja tautā iecienīta kļuvusi kāda dziesma, kuŗai bijusi ļoti dejiska melodija, dejotāji jau nojautuši – tūlīt Boss iestudēs šādu deju. Tā bērnu vokālā ansambļa „Dzeguzīte” un Jāņa Paukštello sadarbības ziedu laikos tapis pārbaudījums pašu rūdītāko dejotāju techniskai varēšanai – „Pasaciņa” (G. Rozenberga mūz.). Koncertprogrammās vienmēr apgarotu un smeldzīgu atkāpi radīja „Dailes” dejas pērle „Saules motīvs” (Z. Liepiņa mūz.), bet Deju svētku repertuārā ik pa laikam atgriežas „Ai, tēvu zeme!” (R. Paula mūz). Līdz šim Ulda Žagatas jaunākā deja bija datēta ar 2009. gadu, taču dzimšanas dienas koncertā gadaskaitlis tika mainīts. Kad pērnā rudenī mūžībā aizgāja komponists Uldis Stabulnieks, Uldis Žagata nolēma viņa piemiņai veltīt deju. Lai arī pārciestā slimība, kā pats Žagata par sevi saka, atņēmusi veiklību, vēlme atkal izteikties dejas valodā guvusi virsroku. Īsti Žagatas skolnieki savu skolotāju saprot no pusvārda. Tāpēc ar lielvārdiešu „ Lāčplēša” vadītājas Intas Poles un TDA „Dancis” repetitora Egila Poļa līdzdalību tapusi deja ar tautā visiemīļotāko Ulda Stabulnieka mūziku „Nāk rudens apgleznot Latviju” („Tik un tā”, M. Zālītes dzeja). Turklāt, kā pēc koncerta atzina Žagata, iestudēt deju tieši ar šo mūziku bijis viņa sens sapnis, ko dažādu apstākļu sakritības dēļ nav izdevies īstenot ātrāk. Žagatas ieskatā „Lāčplēša” dejotājiem dejas pirmizrāde bijusi īstas ugunskristības, ar kuŗām dejotāji godam tikuši galā. Uzstāties publikai, kad zālē gandrīz vieni profesionāļi, neesot viegli. Savu jubilāra runu Uldis Žagata teica, tikai sev raksturīgajā stilā, pievelkot klāt arī kādu aktuālitāti, lai nevienam nerastos ne mazākās šaubas par to, ko viņš ir gribējis pateikt: „Es visu mūžu esmu strādājis ar jaunajiem. Tagad mani jaunie māca savus jaunos. Paldies, ka jūs esat viņus tik labi mācījuši un sagatavojuši! Ne tā kā hokejā….” (Tovakar Latvijas izlase zaudēja Vācijas izlasei 0:2.) Jana Vītoliņa
Posted on: Tue, 23 Jul 2013 18:46:45 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015