tās bija neiedomājamas šausmas, kad „panorāmas” diktors beidza stāstīt par čīles huntu vai kaujām nikaragvā un tuvojās sporta sadaļa. tās bija neiedomājamas šausmas, kas vajāja mani visu bērnību, jo es zināju, ka sporta ziņām sekos laika ziņas. nē, laika ziņas bērnībā nevienu neinteresē, jo kājas nesalst izmirkušos apavos un sniegs nekad nav pietiekami dziļš. sākoties laika ziņām, es bēgu uz virtuvi, tualeti, blakusistabu, spiedu rokām ciet ausis un acis. laix virzījās uz priekšu, pieauga manas šausmas, pieauga kājas izmērs un kavēto stundu skaits, taču laika ziņas palika nemainīgas, vieni un tie paši nomācošie fotogrāfiju slaidšovi, bet ļaunākais, mūzika, kura skanēja fonā, gadiem ritot, pat nemainījās tās aranžējums, ar katru gadu šī mūzika kļuva arvien uzmācīgāka, skanēja galvā sēžot stundās vai gaidot rindā pie bērnu ārsta. iekšējo dzirdi nevarēja aizbāzt pat ar vannas korķi, tā melodija karājās virs galvas kā diegā iekārta divpudu bumba ar trotila pildījumu, izraisot pat refelexu traucējumus mūzikas stundās, kad skolotāja klimperētajās tautasdziesmās ieskanējās kāds no ļaunu vēstošajiem intervāliem. daudz netrūka, ka es būtu sācis baidīties no televizora kā tai pasakā par nolādēto bērnu. vieglāk kļuva, sasniedzot vecumu, kad laukā varēju palikt vēlāk un pārnākt tikai tad, kad „panorāma” jau beigusies un tuvojas mihaila savisko raidījums par kino. taču kā pelēka flaneļa sega nomācošā melodija skanēja galvā. mokas beidzās tikai kādā 1984.gadā, kad šī melodija galvā jau bija pieklususi un sāku apmeklēt nelegālos mājas videoseansus. vienā no tiem, sēžot pie televizora mazā istabiņā ēkai, kura atradās līdzās universitātei, kopā ar kādiem 20 nepazīstamiem cilvēkiem. viena no filmām tai reizē bija nezinu kura „policijas akadēmijas” daļa. un tad, epizodē, kur divi policisti iemaldās geju bārā, mani iekšējie dialogi apklusa, jo bāra apmeklētāji uzaicināja policistus uz deju. uz deju TĀS mūzikas pavadījumā. pazīstamā melodija ieskanējās tikai uz brīdi un šis brīdis panāca manu izlīgumu ar bērnības traumu. īdzīgi garlaicīgu slaidšovu vietā mūzikas fonā dejas solī pārvietojās ūsaini vīrieši un bez ūsām, muskuļoti un tauku slānī patvērušies. šī mūzika vienā mirklī ieguva jaunu jēgu. es biju glābts, kā loterijā laimējis, jo kopš šī brīža melodija man vairs nekad neasociējās ar laika ziņām, vakarus mājās es pavadīju reti un pārrados tad, kad laika ziņas jau sen bija beigušās un visas bērnības bieds turpmāk asociējās vienīgi ar to vienu ainiņu no „policijas akadēmijas”. toreiz es nešķiroju filmas izklaidējošās vai augsti māxlinieciskās, man pietika ar to, ka biju glābts. visi 70-os gados dzimušie noteikti atceras šo melodiju un tikai tagad iedomājos, ka savās šausmās varbūt nebiju viens, taču šausmas paralizēja un neļāva par tām parunāt ar pagalma biedriem, varbūt viņi tieši tāpat gribēja par to parunāt, bet nespēja, jo zināja, ka pieminot melodiju, tā tūliņ no jauna ieskanēsies galvā. tā pagāja un tā beidzās mana bērnība.
Posted on: Sat, 09 Nov 2013 08:50:49 +0000