Ļoti ļoti apbēdina, mazliet fascinē un tajā pašā laikā arī kaitina pēdējā laika notikumi. Protams ir notikusi nelaime, bet skatos uz tiem cilvēkiem un domāju, vai tiešām vajdzīgi tik daudz upuru, lai cilvēkam atvērtu acis? Tas ir tikai fakts, ka mēs esam sadūrušies ar šodienas kombināciju, kas sastāv no: steigas, vēlmes kādam kaut vispār nopelnīt un tādiem kas, vārās (jeb nopelna daudz). Kā teica daži uzņēmēji: bizness ir tur kur var lēti nopirkt un dārgi pārdot. Normali pārdot neizdodas, jo visiem zināmā sistēma laiž darboties tikai tos, kam ir gali. Tie kuriem nav gali, bet gribās dzīvot ir jāiet pavadā - bet to jau mēs visi zinām, ne tā? Tik daudzi cilvēki pēdējās dienās parādīja ka viņiem rūp, bet vai šie daudzie pirms šī nelaimes bija akli? Latvijā pašnāvības uztaisa daudz vairāk nekā iet bojā uz ceļiem. Līdzekļu trūkuma dēļ daudzi mirst ātrāk, jo izvēlas samaksāt nesamērīgos rēķinus neviss nopirkt zāles, nemaz nerunājot par tiem, kas aizbraukuši. Tracina tas politiskais populisms un teātris - jūs tiešām uz to uzķerieties??? Nu kā tā var, kā nav kauna... Skaidrs, ka nevies speciāli to nav izraisījis, bet es tomēr teiktu, ka Maksima arī vainīga, signalizācijas nav domātas lai tās ignorētu!!! Bet nu visi meklēs vainīgos, ekspertīzes n laika garumā kamēr izdomās uz ko novelt. Bet cilvēku vairs nav. Kādreiz dzirdēju tādu intersantu definīciju par demokrātiju, ka demokrātija esot tad, kad bagātie var darīt kā grib un viņiem par to nekas nebūs - un tas jau arī ir pierādījies, ne tikai pie mums, bet galvenais jautājums šajā penterī ir par cilvēkiem, par tiem kas šeit dzīvo. Tas, ka valdība ir pierādījusi, ka viņiem tauta ir vienldzīga redzams ciparos un attieksmē. Bet diemžēl ikdienā tauta, cilvēki, paši ir vienldzīgi. Daudzi šo nelaimi tagad izmanto, lai nu parādītu cik nu viņiem uztrauc, ahhh, bet kur jūs esiet ikdienā??? Ikdienā vienalga? Vai tiešām ikdienā vienalga, ka kādam ir grūti? Ikdienā ir vienlga par tiem, kas zaudēši visu un ticību un nolemj pamest šo pasauli uz savu roku, jo vairs nav neviena kam uzticēties? Vai tiešām ir vienalga, ka sētas pagalmu piegružo kaimiņu bērni un jaunā māmiņa meklē palīdzību? Vai tiešām vajag sabrukt jumtam, lai sāktu ignorēt veikalu tīklus, kas faktiski kaitē valsts ekonomikai un arī jums? Un tagad atkal maksās tauta, kaut vajdzētu maksāt apdrošināšanas sabiedrībai un Maksimai! Vai tiešām ir grūti izrādīt, ka nav vienlga ikdienā? Vai tiešām ir žēl padalīties ar pensionāri kaimiņieni ar laukos audzētiem kartupeļiem - nu protams, cik daudzi vēl audzē tos, nopērk maksimā. Vai tiešām ir grūti iemācīt bērniem izmest papīru miskastē vai pacelt pie mājas mētājošos papīru un izmest miskastē? Tas tikai celtu uzvedības kultūru un kaut vai sakārtotu vidi! Vai tiešām ir jāiet garām raudošam cilvēkam un ir tik žēl veltīt mazliet laika, lai padarītu pasauli labāku? Skaidrs, ka iespējams neko naplīdzēsiet, bet cilvēkam paliks sajūta, ka pasaulei nav vienalga. Runa ir tikai par cilvēcīgām lietām, kuras nu visiem pēkšņi kļuvušas svarīgas... Gribētos, lai cilvēkiem arī ikdienā rūp, bet bez šādām nelaimēm! Lai cilvēki domātu vairāk, lai mazāk būtu tādu, kas saka: Ko tad mēs vai es. Skaidrs, ka tas kas notika ir nelaime, bet tie, Jūs, kuri ir dzīvi, jums ir dota iespēja kaut ko pārdomāt un darīt labāk! Skaidrs, ka neviens nav pasargāts, bet darot labu, tomēr arī apkārtējiem tas uzliks lielāku atbildību, lai arī ar ko viņi ikdienā nodarbotos. Beidziet plātīties ka esiet labi, bet lūdzu lūdzu dariet labi!
Posted on: Wed, 27 Nov 2013 21:49:12 +0000