13.diena. Šodien svētkus svinam!!! Matīsam vārda diena! No rīta ar Jančuku pasniedzam īpaši arābu avīzē iesaiņotu dāvanu :) es par godu svētkiem, atkal pucējos, vēl kādā netīšām līdzi paķertā kleitā :) Lai arī iepriekšējā vakarā daudz tika apskatīts, dodamies uz vēl neredzētām vietām- mouzalejs un karaļa kapenes uc vēsturiski objekti, smuki, jāsaka. Tā nokļūstam līdz mīlīgam rajoniņam- Andalūzijas dārzam, kur slejas balti zilas mājiņas un paveras vienreizēja Rabatas panorāma. Ar skatu uz panorāmu iedzeram tēju un apēdam kādu vietējo saldumu. Uzbāzīgās hennu meitenes ar savām špricēm gatavas apzīmēt visu Tavu ķermeni. Kutei viena tiešām arī bez prasīšanas sāk zīmēt, bet beigās izrādās brāķis, jo jau pēc stundas no tattoo nav ne miņas. Tā staigājam krustu šķērsu, apskatām visu pilsētu, kas mani ir paņēmusi savā varā. Tirgū ar Jāni un Matīsu kārtīgi izsmejamies, jo nu jau šie tirgi tik tālu līdz kaklam, ka nekā vērtīga te vairs neatrod, bet aizvien vairāk atrodam lietas pie kā "piedurties". Ieturam svētku pusdienas. Rabatā ir daudz mašīnas un visas, kam nav slinkums nemitīgi taurē. Iedomājieties, kas tas ir par signālu kori. Spraucamies cauri šaj kņadai, jo drīz jau atkal atiet vilciens, šoreiz uz mazu piekrastes pilsētiņu Assilah. Vilcienā atkal karsti, bet šoreiz tiekam sēdēt kupejā, līdz ar to, elpojam tik viens otra un vēl divu meiteņu gaisu. Pēc 3,5 stundām izkāpjam Assilah stacijā. Uzreiz atrodam jaunus draugus, kas gatavi i aizvest uz centru, i piedāvā apartamentus par 3,50 Ls no katra. Par tādu cenu grēks nepiekrist, ūdens gandrīz ir un vēl pie tam gandrīz silts, gultas gan uber cietas un četras, bet mums pietiks. Aiz loga valda milzu kņada. 2 vakara uzdevumi- atrast alko priekš svinībām un redzēt saulrietu okeānā. Alko atrast liekas kā neispējamā misija, prasi kam gribi, vai nu nerunā mums pieejamās valodās, vai nezin, kur tādus brīnumus pārdod. Jau teju vai atmetam cerības tikt pie kārotā un dodamies okeāna virzienā. Šī mazā pilsētiņa ir patiešām skaista. Mājas nokrāsotas balti zilas un zaļas, viss tik mazs un mīlīgs. Pilsētas tornis aicina uz lūgšanu, kas nozīmē, ka saule riet, bet... Redzam tik debesis fantastiskās krāsās, bet no saulītes ne vēsts. Pabaudam skatu un dodamies tālāk. Mazā pilsētiņa apbur- palmas un arī zaļumi, riekstu pārdevēji (kur iegādājamies indijas, lazdu riekstus un sēmačkas) un mazas kafejnīcas, kā arī tirgotāji, kur nu bez viņiem. Un jaaaaa... Nepagāja ne 3 stundas un kāds puisis mums parāda mazu veikaliņu, kur iegādāties alkoholu. Alus un vīns iepirkti, mēs visi priecīgi, jo tā ir tā sajūta, kad kaut ko nevari dabūt, tad 5x vairāk vajag. Kādu stundu nosēžam okeāna krastā, vērojot zvaignes un pļāpājot. Cik lielisks laiks un fantastisks vakars. Atnākot mājās, svētku vakariņas ar meloni un banāniem un lai arī vīns negaršīgs, tomēr ar baudu tiek izdzertas pāris glāzes. Daudz laimes, Apīs! 14.diena. Milzīgs ir mans pārdzīvojums saprotot, ka pēc 13 dienu kārtīgas plecu cepināšanas, no melnās sievietes atkal kļūstu par baltādaino :( labi, ka LV rudens un pleci nebūs jārāda. Tā kā visu nakti uz ielas bijis jandāliņš (tieši aiz loga), pilsēta šeit no rītiem guļ. Uz ielas vien atrast var sev garšīgas brokastis- pankūku ar sieriņu. Un tā ir tik jauki, būt vieniem no retajiem, kas pirmie iestaigā skaistās pilsētas ielas. Labrīt saulīt, labrīt okeān... Vairāk portugāliska šī pilsēta kā marokāniska. Un gaiss smaržo... Ehh, kā patīk šādi rīti! Liekam somas plecos un dodamies uz pludmali. Ja reiz āda saka pietiek, mēs sakām, pamocīsim vēl. Diena tiek pavadīta pie okeāna. Sākotnēji nometamies tieši pie okeāna, bet jau pēc neilga mirkļa saprotam, ka ir paliels paisums, pārceļamies tālāk no krasta un re, tur, kur stāvējušas tikko mūsu mantas, viss jau ūdenī līdz ceļiem. Tā sportiņam okeāns mums liek ceļot aizvien tālāk ik pēc pusstundas. Mums jautri- smilšu pilis būvējam, peldamies un sauļojamies kādas 5 stundas :) jāaizsauļo ciet tie baltie pleci ;) Vilciens Assilah-Tangier. Ceļā jāpavada kādas 40 minūtes, bet tāds viens pūtiens vien bija, jo iepazināmies ar diviem puišiem, kas pārsteidzošā kārtā runā angliski. Viens no puišiem ir no Kenijas, tikko atbraucis, kas Marokā studē. Runājamies par visu ko, sākot no ekonomikas un tūrisma, beidzot ar Danci un Latviešu dziesmu un deju svētkiem. Solījās pēc 5 gadiem būt Latvijā, lai redzētu svētkus pats ar savām acīm, kā arī meklēšot iespēju Danci uzaicināt uz Keniju :) apmainījāmies ar suvenīriem, avīzēm, mēs viņam laikrakstu IR, viņš mums Kenijas Daily news. Forši. Tanžērā atkal sākās mūsu jautrā un ekstrēmā daļa. :) protams, ka stacijā mums nav ne jausmas, kur atrodas centrs, bet laika taupības dēļ, esam nolēmuši īrēt mašīnu uz 1 dienu, jo man pa visām varītēm gribās tikt uz zilo pilsētu Chef chouen. Tāpēc atkal kaulējoties par naudu, dabūnam Grand taxi, kas mūs ved uz auto nomu, kas diemžēl svētdienā ir ciet. Viss turpmākais notiek nenormālā ātrumā- Ok, mašīna nespīd, par taxi nemaksāsim miljonu, ātri jādomā risinājums. Taksists ieminās, ka varam braukt ar vietējo autobusu. Nav divu domu, jātiek uz autoostu. Izkāpjam, tur jau mums sagaidītāju delegācija priekšā, visi palīdzēs atrast busu. Sekojam šaubīgajiem tipiem. Pēkšņi kāds čalis tik ļoti nikns nobļauj, ka arī visi vietējie busi pilni, nav variantu. Turpinām sekot kādam vīrietim, kas savā valodā (dīvaini liekas, ka tomēr izdodas viegli viņus saprast) saka, ka varam paņemt citu autobusu uz netālu esošo pilsētu Tetouan (uz kuru man arī ļoti gribējās) un no turienes atrast kādu variantu tikšanai uz Chef chouen. Nav laika domāt, ņemam. Nopērkam biļetes pie kāda dīlera, kāds cits mums palīdz atrast pareizo busu. Kāds vēl iekrāmē somas un beigu beigās esam busā. Pilns līdz augšai ar vietējiem un viegli ož, bet neiespējamā misija vismaz līdz Tetouan izpildīta. Varbūt mazliet bīstami tā sekot un uzticēties vietējiem, bet reizē tas piedod odziņu ceļojumam. Iebraucam Tetouan un uzzinam, ka no rītdienas uz 4 dienām sabiedriskais transports nekursēs, jo notiks streiks. Tā mans sapnis nokļūt zilajā pilsētā izplēn. Bet Tetouan pilsēta ir tik skaista, ka nekur citur nemaz negribas braukt. Šovakar naktsmītnes atrašana mazliet sagādā grūtības un arī jūtams saspīlējums gaisā, kā nekā 14.diena jau, bet bez naktsmājām nepaliekam. Izskatot entos variantus, liekas, ka šajā pilsētā palikšana iespējama tikai kārtīgos ūķos. Vienu tādu arī izvēlamies. Izsaigājam pilsētu, kas gatavojas kaut kādiem svētkiem. Šeit nav svarīgi, kura diena, pat svētdienā pusnakti te iet ņigu ņegu. Arī šī pilsēta neiztiek bez tirgus. Bet rīt pabaudīsim šo baltās dūjas pilsētu vairāk. Vakars ar vīnu uz viesnīcas balkoniņa.
Posted on: Mon, 23 Sep 2013 08:10:39 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015