BEZMIEGS Tāpat kā barība un seksualitāte, arī miegs ir - TopicsExpress



          

BEZMIEGS Tāpat kā barība un seksualitāte, arī miegs ir cilvē­ka pamatvajadzība. Trešo daļu mūža mēs pavadām šai stāvoklī. Drošai, ērtai gulēšanas vietai svarīgu nozīmi piešķir gan dzīvnieki, gan cilvēki. Noguruši dzīvnieki un cilvēki labprāt paiet vēl kādu gabalu tālāk, lai atrastu piemērotu guļas vietu. Labs miegs ir saistīts ar daudziem nosacījumiem un paradumiem: ērta gulta, noteikts stāvoklis, attiecīgs diennakts laiks utt. Ja trūkst kāda no šiem nosacījumiem, miegs bieži vien nav vairs tik ciešs. Miegs ir fenomens, ko mēs neapgūstam nevienā skolā, kaut nezinām tā mehānismu. Visi mēs tiecamies pēc miega un tomēr nereti samanām, ka miega un sapņu pasaule pauž neizskaidrojamus draudus. Tādas briesmu lietas mēs lūkojam atvairīt, teikdami: tas bija tikai sapnis. Ja gribam būt godprātīgi, tad jāatzīst: sapnī mēs dzīvojam un jūtam tai pašā īstenībā, no kuras nāk ticība, ka mūsu dzīvotā dzīve ir daudz reālāka, dabiskāka nekā sapņotā. Nomods un miegs, apziņa dienā un apziņa miegā — tie ir divi poli, kas kompensē viens otru. Dienai un gaismai atbilst nomods, aktīvā dzīve, bet naktij — tumsa, miers, zemapziņa un nāve. Tautas gudrība miegu dēvē par nāves mazo brāli. Iemigdami mēs ikreiz vin­grināmies miršanā. Aizmigšana liek mums norobežoties no jebkuras rupjas prāta kontroles un varmācības. Tā prasa, lai mēs kārtējo reizi iesaistītos nezināmajā noslēpumā. Aizmigšana nav panākama ar piespiešanos, gribasspēka sasprindzināšanu un citiem pūliņiem, jo tas ir pats drošākais miega aizkavēšanas paņēmiens. Mēs nevaram darīt neko citu, kā vien radīt iemigšanai labvēlīgus apstākļus, nogulties, pateikties dienai par visu tajā gūto pieredzi, īsi izanalizēt savas kļūdas un sekmes. Tas ļauj pilnīgoties apziņai, un tas mūs "uzvilks" neredzamajā un tik ļoti nepieciešamajā pasaulē. Lielum lielais vairums cilvēku neprot iemigt un nezina, kā to darīt, tāpēc arī rodas bezmiegs ar visām tā bēdīgajām sekām. Pagaidām vēl cilvēks kā pārāk tehnokrātisks civilizācijas pārstāvis ir sava tūkstošsejainā ego stingrā gūstā. Visu nomācošais saprāts apslāpē biklos intuīcijas čukstus. Papilnam ir to, kuri pirms iemigšanas savu nemierīgo prātu pievērš lepnu, godkārē sakņotu darbu turpināšanai, uz mantkāri un dabas, ka arī ciltsbrāļu aplaupīšanas dibinātu grandiozu piļu celšanai; cik daudz tur atriebīgu domu un skaudības pret biedru, kam veicas... Visu to kā atvērtā grāmatā lasa gaišreģis. Nav aprakstāms viss, kas lido uz to nepazīstamo, burvīgo pasauli, kuru mēs tik nesaudzīgi piesārņojam ar savām zemiskajām domām un jūtām. Tās taču ir spēks. Tai pasaulē mēs sastopamies ar pašu radītiem nejaukiem domu tēliem, kas mūs biedē un satrauc kā murgi. Mums jāatceras, ka doma un izjūta ir no smalkas matērijas izaustas un ka mēs esam visnotaļ atbildīgi par brīnišķīgajos planētas slāņos radītām nejēdzībām un sablīvējumiem. Agri vai vēlu tas, kurš tos radījis, pats saņem prettriecienu šāda vai tāda veselības (un ne tikai veselības) traucējuma veidā. No tā izriet secinājums šīs kategorijas cilvēkiem: dodoties Nezināmajā, pēc iespē­jas skaistāk un saturīgāk domāt un just. Citai cilvēku kategorijai apgrūtinājumu sagādā bailes no miega, tāpat kā no visa neizzinātā, tāpēc viņi apzināti paildzina savu dienas stāvokli ar mentālām nodarbībām, lai gan jūt, cik ļoti nepieciešams viņu organismam ir miegs. Tāda taktika, lāgiem pat cīņa ar miegu var gaužām nelāgi ietekmēt psihi. Šiem cilvēkiem jāatsakās no nedabiskās iztu­rēšanās un jāielāgo, ka naktij ir tāda pati saistība ar dienu kā mūsu ēnai ar ikkatru no mums un nāvei — ar dzīvību. Miegs pavada mūs uz dvēseles nakts un ēnas joslu un dod mums neatsveramu iespēju izdzīvot miegā to, kas nav izdzīvots dienā. Tas dod plašas iespējas mācīties apgūt mums tik maz pazīstamā stāvokļa likumsakarības un līdzsvaro daudzas izjauktas organisma funkcijas, it īpaši tad, ja miegs ir bijis pietiekami ilgs un ar Kosmosa ritmiem saskaņots (no pulksten 22 līdz pulksten 6). Mūsdienu cilvēks tik tikko nošķir dienu no nakts, pasivitāti no aktivitātes. Bieži vien mēs pārceļam dienu uz nakti un ar dienai atbilstošās apziņas metodēm gri­bam izanalizēt un izprast dzīves nakts pusi, kaut gan tur ir pilnīgi citas likumsakarības. Tās var rūpīgi, pēc labākās sirdsapziņas pētīt, un mūsu pašu labā tas ir pat nepieciešams. Tam, kas mokās ar bezmiegu, pirmāmkārtām ap­zināti jānoskaidro, kur meklējams cēlonis bailēm no miega: vai šai pusē, savās paša nelabajās domās un jūtās, vai viņpuses sfērā. Ja ir rasta atbilde, vieglāk būs rast sev palīdzību. Diezgan bieži bezmiegam pamatā mēdz būt bailes tieši no paša miega, banāli bažījoties, ka varētu neatgriez­ties zemes virsū. Šai sakarā aicinām drusku paprātot. Tiklab miegs, ka ari orgasms ir mazas nāves, un palaikam cilvēks tos pārspīlēti iztēlojas par savai personai bīs­tamiem. Bet gan viens, gan otrs taču ir nepieciešami un dod viņam prieku un možumu, ja klāt bijusi mīlestība. Samierināšanās ar dzīves nakts pusi, pamato­joties uz mīlestību un uzticēšanos Lielajam Noslēpumam, kas saistīts ar mūsu uzturēšanos tur, būs drošs un iedarbīgs līdzeklis, lai gulētu labi. Skai­tīšanai, ko viens otrs praktizē, dažādiem koncentrēšanās veidiem vai mantru meditācijai ir panākumi tikai vāji attīstīta intelekta gadījumā, jo jebkāds monotonums bremze kreisas smadzeņu puslodes darbību un rada cil­vēkā noslieci uz vienpusīgumu. Lai izveseļotos, vispirms pēc labākās sirdsapz­iņas sevi jāizpētī. Viss ir mūsu rokās — kļūme un uzvara. Gandrīz visi, kurus moka bezmiegs, baidās no nakts. Ja miegs pārāk ieilgst, tas norāda uz citu problēmu. Tiem, kam grūti pamosties un piecelties, jāsaprot, ka iemesls tam ir viņu bailes no aktivitātes jaunajā dienā un tātad arī bailes no nepieciešamības uzņemties atbildību par darāmo. Tādus gadījumus sauc par bēgšanu uz Neapziņu. Tā kā aizmigšana ir uz nāves robežas, pamošanos dēvē par mazu piedzimšanu jaunai apzinātai dzīvei kārtējā dienā. Arī piedzimšanu, pāreju uz apzinātu dienas stāvok­li, var uzskatīt par mazu nāvi. Taču pašas problēmas atrisinājums atrodas vidū, līdzsvara punktā, un tikai te kļūst skaidrs, ka dzimšana un nāve ir vienotas katram indivīdam. "Slimība kā ceļš", Torvalds Detlelsens, Ridigers Dālke, 1997
Posted on: Tue, 27 Aug 2013 05:59:02 +0000

Trending Topics



Recently Viewed Topics




© 2015