GREMOŠANAS PROBLĒMAS Barības sagremošanas process ir pielīdzināms elpošanai. Elpošanas procesā mēs no apkārtējās vides uzņemam tos elementus, kuri var asimilēties, bet liekos atdodam atpakaļ — izelpojam. Līdzīgi, tikai vēl dziļāk mūsos, norit arī gremošanas process, jo matērijas substancei jānokļūst mūsu organisma dzīlēs. Gaisa elementi tiek vadīti ar elpošanu. Bet zemes elementus, kas ir raupjāki, vada gremošanas akts. Elpošanai ir savs stingri izteikts ritms, bet gremošanai tāda nav. Barības vielu ievadīšanas un uzņemšanas ritms zaudē precizitāti, jo zemes elementi ir lielāki un blīvāki. Gremošanai ir līdzība ar smadzeņu darbību. Smadzenes (saskaņā ar apziņu) arī apstrādā un "sagremo barību", tiesa gan, tā nav materiāla. Bet cilvēks nepārtiek no maizes vien. Jāveic arī fiziskās pasaules iespaidu pārstrāde. Tādējādi gremošana sevī ietver: a) iespaidu uzņemšanu ārēju formu un tēlu veidā, b)derīgas (veselīgas) un nederīgas (neveselīgas) barības atšķiršanu, c) derīgas barības asimilāciju, d) grūti sagremojamu vielu izdalīšanu. Pirms sākam risināt tieši ar gremošanu saistītās problēmas, jāsaka daži vārdi par šo problēmu simbolisko nozīmi. Itin bieži dzirdam: "Par gaumi nestrīdas." Neapšaubāmi, strīdēties nevajag, saprātīgāk ir pavērot. Viedās senatnes ārsti sacīja: "Nosauc man visu to, ko tu lieto uzturā, un es pateikšu, kas tu esi!" No tā savukārt izriet, ka no patikas vai nepatikas, ko pacients izjūt pret kādu barību, var daudz ko izsecināt. Ja cilvēks barībā kaut ko akcentē īpaši, tad tas atklāj viņā zināmu rakstura īpašību vai īpatnību. Ja kaut kas "nav viņa gaumē", tad arī šī nepatika liecina par kaut ko, kas ir pamatā šim "nav viņa gaumē". Izsalkuša cilvēka galvenā tēze: "Gribu dabūt, gribu uzņemt." Tā ir noteiktas vēlmes izpausme. Sāta sajūta ir vēlmes apmierinājums, uzņemot barību un to integrējot. Tādējādi tas, kam nav iespējas pilnīgi vai arī daļēji apmierināt mīlestības badu un kas ilgojas pēc tās, cenšas apmierināt šo prasību, pārlieku tiecoties pēc saldumiem. Izteikta saldumu kāre nenoliedzami norāda uz neapmierinātu vajadzību mīlēt un tikt mīlētam. Mīlestība un saldumi ir cieši saistīti. Ja bērniem piemīt spilgti izteikta tieksme pēc saldumiem, tas spilgti pierāda, ka viņi netiek pietiekami mīlēti. Parasti tādu bērnu vecāki līdzīgu paziņojumu noprotestē, sacīdami, ka viņi darot visu iespējamo bērna labā. Diemžēl šie vecāki aizmirst, ka "visu darīt" un "mīlēt" nav viens un tas pats. Bērns, kurš tiecas pēc saldumiem, ilgojas mīlestības un atzinības. Un tas ir daudz ticamāks pierādījums, nekā pašu vecāku teiktais... Tie, kas bieži lutina bērnus ar saldumiem, ļauj spriest, ka patiesībā viņi savus bērnus nemīl, bet cenšas mīlestību aizstāt ar surogātu. Ir novērots, ka cilvēki ar intelektuālu ievirzi itin bieži izrāda tieksmi pēc sāļas barības. Cilvēki, kas savos uzskatos ir ļoti konservatīvi, labprāt ēd konservētu barību (arī konservus), kūpinājumus, dzer stipru, pat rūgtu tēju. Nosliece uz asiem ēdieniem ar daudzām garšvielām liecina arī par tieksmi uz jauninājumiem un neparastumu. Tie ir tie, kam patīk risks un likteņa izaicinājumi. Pavisam ko citu varam vērot gadījumos, kad cilvēki nelieto ne sāli, ne garšvielas, ne kūpinājumus. Tie ir tie, kas sargās no visām jaunām tendencēm un iespaidiem. Parasti viņus pārņem nepamatotas bailes novirzīties no reiz izraudzītā ceļa un tādējādi nokļūt iedomātās briesmās. Viņi milzīgi baidās no jebkuras konfrontācijas. Cilvēki ar šādu ievirzi visai bieži nonāk amorfā stāvoklī. Īpašas bailes aizrīties ar zivs asaku simbolizē bailes no "iebrucējiem". Bailes lietot uzturā kauliņu kodolus norāda uz bailēm no nenovēršamām problēmām. Eksistē arī pretēja ļaužu grupa, tos dēvē par makrobiotiķiem. Parasti tie ir tādi cilvēki, kuri meklē problēmas, velēdamies izzināt to būtību (kodolu) un jebkuras lietas sūtību. Viņiem ir acīm redzama tieksme pēc cietām ēdamvielām. Viņi cenšas pat desertam pievienot ko cietu. Toties šai cilvēku grupai ir raksturīgas itin bieži izteiktas bailes brīvi izpaust sevi mīlā un maigumā. Reizēm šis psiholoģiskais konflikts sasniedz tādu kulmināciju, ka viņi vispār atsakās ēst. Un, kad dzīvība ir apdraudēta, rodas nepieciešamība viņus mākslīgi piebarot intensīvās terapijas palātā. Bet ko gan labāku viņi var vēlēties? Tas taču ir ērts veģetēšanas veids — bez konfliktiem un bez pašu līdzdalības tajos. "Slimība kā ceļš", Torvalds Detlelsens, Ridigers Dālke, 1997
Posted on: Thu, 05 Sep 2013 07:20:05 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015