Kinoteātris Palass Liepājā, Graudu ielā 27 (ēka ir saglabājusies) laikraksta Kurzemes Vārds 1920. gada 9. oktobra numurā publicējis šādu sludinājumu: Nepalaidiet gadījumu redzēt grandiozo mākslas bildi! Tēvs Sergijs Ar Mozžuhinu un Lisenko galvenajās lomās. Ivans Mozžuhins (1889- 1939)- izcils krievu mēmā kino aktieris. Dzimis Saratovas guberņā. Viņa vecāku ģimenē ļoti mīlēja teātra mākslu. Viņa vecākais brālis Aleksandrs kļuva par izcilu operdziedātāju. I. Mozžuhins kopš bērnības piedalījies amatierteātru izrādēs. Pēc ģimnāzijas beigšanas divus gadus Maskavas Universitātē studēja jurisprudenci, taču mīlestība uz teātri ņēma virsroku. Strādājis t. s. antreprīzēs (mūsdienās to sauc par projektu teātri- teātra darbības forma, kad privātuzņēmējs komplektē aktieru kolektīvu konkrētai izrādei; pretstats- repertuāra teātris; teātris ar pastāvīgu aktieru trupu). Filmējies kopš 1911. gada. Viņam bija plašs ampluā- viņš bija komiķis un traģiķis, mīlētājs un grotesku šaržu atveidotājs. Tā laika krievu kino bija apzīmējums, ko izmantoja, lai apzīmētu tiešām leģendāru traģiķa talantu (starp citu, traģēdija ir diezgan reti sastopams žanrs kino)- Mozžuhina asaras. 1920. gadā viņš devās emigrācijā ar grieķu preču tvaikoni Pantera. Ar izciliem panākumiem turpinājis darbu arī emigrācijā. Pats bijis režisors filmai Liesmojošais ugunskurs, kurā spēlējis arī vairākas lomas. Šī filma ar nosaukumu Parīzes grimases demonstrēta arī Padomju Savienībā, kurā vispār bija pieņemts nerunāt par emigrantu dzīvi un radošo darbību (taču, ja runāt- tad noteikti negatīvā nozīmē). 1926. gadā viņš pārcēlās uz Holivudu. Pēc producentu prasības viņš bija spiests nomainīt uzvārdu uz Moskins, kas bija vienkāršāk izrunājams angļvalodīgajā sabiedrībā. Taču panākumus viņš šeit vairs neguva. Holivudā viņš filmējās tikai vienā filmā, kuras nosaukumu viņa biogrāfi dēvē par simbolisku- Kapitulācija. 1928. gadā viņš atgriezās Eiropā. Taču pasaulē bija sācies skaņu kino laiks un tas, līdzīgi kā daudziem mēmā kino aktieriem, pielika punktu viņa karjerai. Savā vienīgajā veiksmīgajā skaņu filmā Seržants X (1932) viņš spēlē krievu, kurš apgūst franču valodu. Par Natāliju Lisenko- sk. iepriekš. Tēvs Sergijs- 1918. gada krievu mēmā filma. Filma bija 112 minūšu gara; no tām līdz mūsdienām saglabājušās 79 minūtes. Filma tika izvesta no Krievijas, neraugoties uz jauno padomju varasiestāžu aizliegumiem. Filma uzņemta pēc tāda paša nosaukuma Ļeva Tolstoja romāna motīviem. Jauns kņazs Stepans Kasatskis (spēlē I. Mozžuhins) jūt lielu godbijību pret caru Nikolaju I un visādi meklē tā labvēlību. Kņazs iemīlas skaistulē Mērijā Korotkovā, nenojaušot, ka tā ir cara mīļākā. Uzzinājis patiesību, viņš pārdzīvo spēcīgu satricinājumu un nonāk pie nepieciešamības pārskatīt visu savu līdzšinējo dzīvi. Viņš atsakās no titula, aiziet klosterī, tiek uzņemts mūku kārtā un kļūst par tēvu Sergiju. Taču dzīve šajā klosterī ir visai tāla no Dieva gara; te valda diezgan pasaulīgs gars, nav retas padošanās arī dažādiem kārdinājumiem. Dvēseles miera meklējumos viņš kļūst par mūku- vientuļnieku. Paiet seši gadi. Reiz Meteņos viņa vientuļnieka mītnei garām brauc jautra kompānija. Tajā ietilpst arī kāda izcila skaistule uzvārdā Makovkina (spēlē N. Lisenko; starp citu, dzīvē viņa bija I. Mozžuhina sieva). Viņa noslēdz derības ar draugiem, ka pavedinās tēvu Sergiju, un lūdz pārējos, lai aizved viņu pie viņa trijos naktī. Viņa klauvē pie celles durvīm, sakot, ka ir izmirkusi, un lūdz iespēju sasildīties. Iekšā tikusi, viņa pilnībā nomet samirkušo apģērbu. Tēvs Sergijs samulst; viņš notiekošajā saskata sātana kārdinājumu. Makovkina saka, ka viņa ir parasta, grēcīga sieviete; viņas uzvedība jau kļūst uzmācīga. Tēvs Sergijs atrod iemeslu iziet celles priekštelpā; šeit viņš ar cirvi nocērt sev kreisās rokas rādītājpirkstu, lai nomierinātu miesu. To redzot, Makovkina lūdz viņam piedošanu. Pēc gada viņa pati aiziet klosterī. Tēva Sergija taisnprātīgums un dedzīgā ticība liek pie viņa tiekties ticīgo simtiem; taču pie viņa nereti ierodas arī laicīgie dīkdieņi, lai vienkārši paņirgātos par viņu. Nereti viņš piedzīvo arī dažādus kārdinājumus. Tā arī nespējis atrast dvēseles mieru un harmoniju ar savu sirdsapziņu, viņš krīt izmisumā un kļūst par bezvārda klaidoni... Šo pašu romānu 1978. gadā vēlreiz ekranizēja leģendārais krievu režisors Igors Talankins. Tēva Sergija lomā- izcilais aktieris Sergejs Bondarčuks. 1918. gada filmu interesenti var noskatīties šeit: youtube/watch?v=ccGEdwACDRk 1978. gada filma atrodama šajā lapā: kinofilms.tv/film/otec-sergij/15160/
Posted on: Mon, 02 Dec 2013 18:01:19 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015