NELAIMES GADĪJUMI. AUTOKATASTROFAS Šis plašais jēdziens nav īsi izskaidrojams. Daudz vieglāk to izdarīt, aplūkojot konkrētu gadījumu. Turklāt mums ļoti uzmanīgi jāieklausās, ko un kā atstāsta pats cietušais. Mūsu pacietīgi izteiktie un vairākkārt atkārtotie jautājumi atklās visu svarīgāko un būtiskāko, kaut gan tādā veidā atklātās daždažādās savstarpējās cilvēku un notikumu saiknes daudziem vēl nav pārliecinošs pierādījums. Šādas pārrunas, lai noskaidrotu katastrofas cēloņus, dod apbrīnojamu un pamācošu iespēju saskatīt, ka cilvēks savā stāstījumā neviļus izvairās no visa (it kā to izfiltrēdams), kas skar viņa personiskās un jo īpaši — intīmās problēmas. Katra cilvēka dzīvē var notikt tieši tas pats, kas autokatastrofās: atmešana sāņus, virziena vai pamata zaudēšana, kontroles vai vadības spējas zaudēšana, situācija, kurā viņš var tikt izmests vai izgrūsts no transportlīdzekļa, uzbrukt kādam, sadurties ar kaut ko utt. Skaidrības labad aplūkosim dažas spilgtākās situācijas. Viena no visbiežāk sastopamām atbildēm, noskaidrojot katastrofas cēloņus, ir šāda: "Es nekādi nevarēju laikā nobremzēt." Šī atbilde norāda uz to, ka cilvēks, lai pats ātrāk attīstītos, savā dzīvē ārkārtīgi un neattaisnojami steidzies un šis steidzīgums viņu arī pakļāvis briesmām pirmajā izdevīgajā gadījumā. Tik steidzīgam cilvēkam biežāk vajadzētu kontrolēt savas vēlmes un fantāzijas, kā arī ierobežot ātrumu. Parasti, kad dodam šādu padomu, dzirdam atklātu atbildi: "Es nemaz nemanīju." Šāda atbilde rāda, ka šis cilvēks arī savā dzīvē daudz ko ļoti svarīgu neievēro. Šī trakulīgā dzīšanās pēc panākumiem tiek pārtraukta slimnīcas gultā, kur nekavējoties un apzināti jāpārskata visi savi ātruma manevri. Bet tam, kurš aizmieg pie stūres, cik vien iespējams drīzāk jāpamostas un jāatsaucas uz dzīves svarīgajiem aicinājumiem, negaidot tīri fizisku nelaimes triecienu. Tas, kurš ignorē citus un kādu maldina, veicina ķildas un savstarpēju norobežošanos, kā arī aicina uz anarhiju, neglābjami sadursies ar pretestību, uzdrāzīsies virsū kādai barjerai, bet savus "ratus" no grāvja viņam nāksies izvilkt pašam. Satiksmes negadījumi parasti sekmē cilvēku aktīvāku saskarsmi, taču šīs kategorijas cietušajiem pat tuvināšanās vienmēr notiek agresīvi. Aplūkosim vēl vienu konkrētu gadījumu šai autokatastrofu sērijā, kurš var uzskatāmi parādīt notikuma shēmu. Atcerēsimies, ka nelaimes gadījumus neviens nav izgudrojis, — tie vienmēr ir kāda atsevišķa cilvēka vai veselas cilvēku grupas tipisko īpašību izpausmes rezultāts. Tā, piemēram: krustojumā divi privātie automobiļi saduras tik spēcīgi, ka abi tiek uzmesti ar riteņiem gaisā uz ietves. Lielākā daļa pasažieru atrodas automobilī ar aizvērtām, nosprostotām durvīm un sauc pēc palīdzības. No automašīnas atskan skaļa radio mūzika. Saskrējušie garāmgājēji pamazītēm no dzelzs bruņām atsvabina cietušos. Tos, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, aizved uz slimnīcu. Šo situāciju simbolu valodā var komentēt šādi: notikušā atgadījuma līdzdalībnieki visi labprātīgi bija izvēlējušies šo ceļu, kas atbilda viņu vēlmēm un jau sen viņu slimīgo iztēli kairinošam kārdinājumam. Un viņi tuvojās nelaimes gadījumam pa visīsāko ceļu. Mums skaidri jāapzinās, ka ne tikai ielai, bet arī cilvēka dzīvei ir savi krustojumi. Taisna iela — taisnprātīgas, normālas dzīves personificējums; tāda būtu jādzīvo visiem cilvēkiem. Tas, ka visu brauciena dalībnieku taisnvirziena kustība katastrofā tiek pārtraukta, rāda, ka viņiem visiem jau sen bijusi liela nepieciešamība izdarīt sevī būtiskas pārmaiņas. Katrs noteikums un katra likumsakarība tiek izmēģināti ar katru no mums pašā dzīves virpulī. Un tie arī rada priekšnosacījumus mūsu pārveidei. Cilvēka dzīvē parādījušās grūtības un sarežģījumi nav nekas cits kā zīme — viņam jāmaina sevi. Neviens no katastrofas dalībniekiem neprata saskatīt šo nepieciešamību. Viņu izraudzītais ceļš ir tas pats dzīves ceļš, kuru cilvēks izvēlējies neapzināti. Bēdīgi, ka cilvēkam reti pietiek vīrišķības, lai pilnīgi apzināti novirzītos no sava iepriekšējā ceļa. Jebkuras pārmaiņas rada bailes, kaut arī cietušie bieži atzīstas, ka ne reizi vien ir izjutuši aicinājumu citām acīm paskatīties uz pasauli. Partneriem nelaimes gadījumos kopīgs ir tas, ka dabūtais trieciens atbrīvo viņus no iesīkstējušiem ieradumiem un tieksmēm, attīra ceļu viņu pārveidei. Aprakstītajā gadījumā, kā arī tad, ja rodas citādas traumas, impulss pārveidot sevi nāk no ārpuses. Arī neapzināts jautājuma risinājums var būt veiksmīgs, bet — tas nav stabils, jo jautājums nav atrisināts pašā būtībā. Diemžēl daudzi cilvēki redz tikai to, ko grib redzēt. Visas problēmas var atrisināt, tās dziļi apzinot un apzināti pieņemot lēmumu. To risinājums tikai materiālajā plāksnē vien nekad nevar būt pilnīgi veiksmīgs. Līdz galam neatrisinātā problēma var savalgot un nomākt cilvēku aizvien vairāk un vairāk, tāpat kā to izjuta cietušie apgāztajā automobilī. Tā var gadīties, ja notikusī nelaime nebūs dziļi apzināta un pārdzīvota, kā arī tad, ja no iepriekšējā ceļa netiks aiziets pilnībā. Nesaklausīts, vērā neņemts brīdinājums vēlāk var kļūt liktenīgs. Kā automobilī cietušo kliedzieni skaļās radiomūzikas dēļ top gandrīz nedzirdami, tā arī iekšējā balss ne reizi vien ir brīdinājusi, ka cilvēkam jāmainās, taču nav sadzirdēta dzīves ārišķīgā spožuma un mānīguma dēļ. Cilvēks nevarēja sevi laikus atbrīvot iekšēji, tāpēc atraidītā dvēsele ilgi gaidīja izdevīgu gadījumu, lai realizētu savu misiju no ārpuses. Nelaimes gadījumi ir svarīgi notikumi, kuri atver mums neapzināto problēmu izprašanas kanālus. Dvēseles kliedziens pēc palīdzības darbojas dzirdamības rādiusa robežās. Tikai tādējādi daži cilvēki kļūst godīgāki un kārtīgāki, dzīvē izvēloties gan draugus, gan savu ceļu. "Slimība kā ceļš", Torvalds Detlelsens, Ridigers Dālke, 1997
Posted on: Tue, 08 Oct 2013 08:29:10 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015