Tā kā man tikko uzdāvināja stundu brīva laika (arī tā taču var saukt to, ka cilvēks pusstundu iepriekš nokancelē sen sarunātu tikšanos, vai ne?), tad pieķeršos Marita Liepina vakardienas izceltajam viedoklim par lepnības un kautribas sasiešanos :) Uzstādījums tātad bija: Kautrība vispār jau īsā saitītē ar lepnību sasieta, jo ceļas no uzdrošināšanās sevi ar citiem salīdzināt, taču tā nav cilvēku, bet gan Dieva daļa - novērtēt, kas kuram labāks un pareizāks. No kurienes tas - no turienes, ka katrs no mums ir Dieva radība - piedzimstot uz šīs zemes, šajā vietā, šajā laikā, ar šiem cilvēkiem, šajā ģimenē mēs pildam daļu no Augstākā Plāna - realizējam tā uzdevumus, cīnāmies ar tā sagādātajām grūtībām, augam un attīstamies. Taču tad, kad kautrējamies, uzdrošināmies apšaubīt, ka Dieva plāns uz mums ir pareizs un tieši un tikai mums paredzēts - sākam skatīties, ka citiem tie plāni savādāki (un bieži domājam ka noteikti labāki un cēlāki), sākam žēloties, ka mūsējie mums par smagu, par nepareizu, par sarežģītu. Un domājam, ka ar to iegūstam tiesības neiet un nedarīt tā, kā to mums iecerējis Augstākais Plāns. Tieši šajā vietā slēpjas tas lepnības āķis - sākam domāt, ka mums jau nu labāk nekā Augšai zināms, kā mums jādzīvo, kas jārealizē un kas - ne. Uzdrošināmies spriest, ka citu plāni ir vajadzīgāki, aktuālāki un svarīgāki. Ne jau jums par to spriest - tā ir Dieva daļa. Un otrs vājais punkts, kas slēpjas sevis salīdzināšanā ar citiem - gribot negribot mēs Sevi Parasto salīdzinām ar Citiem Uzlabotajiem. Cilvēka dabā ir sabiedrībā uzvesties labāk, kārtīgāk un pareizāk nekā viņi to dara vieni paši attiecībās ar sevi. Tāpēc tajā mirklī, kad sevi (tādu, kādu sevi pazīstam - pliku un ikdienišķu) salīdzinām ar citiem, zaudējam vienā setā - jo faktiski salīdzinām sevi ar citu reklāmas rullīšiem, jeb tādiem, kādus viņi sevi uzlabotā variantā pasniedz citiem. Tāpēc labāk uzreiz atmest šo bezjēdzīgo nodarbi - sevis salīdzināšanu ar citiem. Laabāk iemācīties priecāties par to, kādi citi malači, kas viņiem sanāk, kas viņos spēcīgs un darbīgs, kādas rakstura īpašības ir viņu trumpis (pat ja tās ir tādas, kas mums hroniski krīt uz nerviem - atceramies - tas ir Dievišķais Plāns, kas viņos runā). Un neaizmirst visā tajā papriecāties arī pašiem par sevi - par to, kā jūs ejat, darat, priecājieties, izbaudat, krītat, kļūdaties un ceļoties atkal esat par kripatiņu gudrāki. Jo jūs esat jūs un viņi ir viņi. Un visi mēs dzīvojam šeit un tagad, šodienā, šajā laika nogrieznī. Un tikai kopā varam pasauli padarīt par labāku vietu, kurā dzīvot - sākot katrs ar sevi un sava labākā ES realizāciju. Bez liekas kautrības un arī bez lepnības - ar pašcieņu un cieņu (bez pirmās nav otrās).
Posted on: Tue, 05 Nov 2013 07:53:38 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015