Ar mani notika mistisks atgadījums. Es neticu pilnīgi nekam paranormālam, bet šis tiešām mani pārsteidza. Tas notika pagājušajā vasarā. Man ļoti patīk uzlabot un papildināt interjeru savā studijā. Es dievinu vampīru/pirātu tematiku, tāpēc man ir daudz priekšmetu saistītu ar ”vēsturi”. Skapītis no antikvariāta, kuram ir 100 gadi, vienmēr ir interesantāks nekā mūsdienīgs. Es atradu sludinājumu ar piedāvājumu iegādāties vecas klavieres. Kā mūzikas instruments tas sen jau nedarbojās, tāpēc es gribēju iegūt to milzīgo čuguna arfu ar stīgām, lai kaut kur izmantotu interjerā. Klavieres bija tik sliktā stāvoklī, ka piegāde līdz garāžai man izmaksāja dārgāk nekā pats instruments. Tā kā vasarā visas meitenes ir savā labākajā formā, es fotografēju katru dienu. Tāpēc man pilnīgi un absolūti nebija laika pašam izjaukt klavieres. Man ļoti patīk strādāt ar koku, bet šoreiz tam absolūti neatlika laika. Es atcerējos, ka tētis man reiz stāstīja, ka vienam viņa draugam, dēls ir invalīds. Viņam ir gandrīz 40 gadi, bet pēc savas attīstības pakāpes viņš ir kā 7 gadīgs puika. Viņš prot darīt visādus primitīvus darbus, bet, tā kā viņš tomēr ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, pastāvīgu darbu viņam atrast pilnīgi nav iespējams. Tāpēc viņš sēž mājās un spēlē datorspēles. Draugs tētim reiz prasīja, varbūt viņš var ieteikt kaut kādu darbu, ko viņa dēls varētu padarīt? Viņš būtu gatavs pat bez maksas, galvenais, lai atraut puiku no datorspēlēm. Nav jābūt speciālistam, lai ar kaltu un āmuru atdalītu koka detaļas no čuguna rāmja klavierēm. Es nolēmu izpalīdzēt “Puikam”. Es ar viņa tēvu vienojos, ka darbs aizņems visu dienu, un Klāvs par padarīto darbu saņems 10 latus. Par katru dienu man vajadzēja maksāt 5 latus. Diezgan maza atlīdzība, bet Klāva tēvs pats nosauca šos ciparus. Man vajadzēja tikai atvest viņu no mājām un vakarā aizvest atpakaļ. No rīta es aizbraucu pie viņiem uz mājām pēc Klāva. Kad piebraucu, dēls ar tēvu mani jau gaidīja lejā. Es biju pārsteigts, kad ieraudzīju viņus. Vecs, sirms cilvēks ar noskumušām acīm - laikam viņam daudz ko nācies pārdzīvot ar tādu dēlu. Sirmgalvim blakus stāvēja reāli resns, vidēja auguma vīrietis ar gaišiem, čirkainiem matiem. Viņam bija apaļas brilles ar tik milzīgu korekciju, ka acis izskatās pilnīgi apaļas. Vaigi bija rozā un pilnīgi nekādas bārdas pazīmes. Tiešām kā bērnam. Laikam viņš bija sagatavots netīram darbam, tāpēc bija ģērbts zilā kombinezonā ar sarkanām pogām. Man bija grūti slēpt smaidu, jo Klāvs izskatījās ļoti komiski. Izkāpu ārā no mašīnas un pienācu pie viņiem. Klāvs, tiešām kā mazs bērns, centās paslēpties aiz sava tēva. Bet tā kā viņu svars krietni atšķīrās, tad paslēpties īsti nesanāca. Viņš piesardzīgi skatījās uz mani, turot tēvu aiz rokas. Man vienmēr bijis viegli ar bērniem komunicēt, un bērni mani mīl. Es zināju, ka Klāvs nebūs izņēmums. Es pārliecinoši pienācu un teicu - “Labrīt, Klāv! Man ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums, kuru varu uzticēt tikai Tev! Visā pilsētā ir tikai viens cilvēks, kuru sauc Klāvs, tāpēc šo slepeno uzdevumu var uzticēt tikai Tev! Bet par detaļām es varēšu pastāstīt tikai bez liecinieku klātbūtnes.” Un es ar acīm pamāju uz viņa tēva pusi. Klāvs ļoti ieinteresējās un es, vēl mazliet parunājot ar viņa tēvu, aizvedu Klāva uz garāžu. Atvēru garāžas durvis un pievedu Klāvu pie instrumenta, sakot” “Klāvs, tā kā Tevi sauc Klāvs, tikai tu vari atvērt šīs burvīgās klavieres.” Es pietēloju it kā nevaru atvērt klavieres vāku. Klāvs viss trīcēja no ziņkārības. Neskatoties uz savu milzīgo masu, viņš ar vienu lēcienu pieskrēja pie klavierēm un ar visu spēku atvēra vāku. Klavieres gandrīz apgāzās. Klāvs bija ne pa jokam spēcīgs. “Tev sanāca!!! Es zināju, ka Tu varēsi” - priecājos es. Klāvs stāvēja ar platu smaidu uz lūpām. Klavieres bija vecas un ļoti putekļainas. Dažas pogas bija iekritušas, bet, nospiežot uz veselajām, varēja dabūt kaut kādu senlaicīgu, vibrējošu skaņu. Uz otras puses ar senkrievu šriftu bija rakstīts - “Санкт-Петербургъ”. Es parādīju Klāvam to uzrakstu un teicu, ka tagad varu viņam pastāstīt noslēpumu. Klāvs momentā palika ļoti nopietns un sagatavojās uzmanīgi klausīties. - “Ir veca leģenda. Neviens tam netic, bet es ticu. Leģenda vēsta, krievu imperatora zelts ir paslēpts kaut kur dziļi klavierēs, bet tikai cilvēks vārdā Klāvs var izjaukt instrumentu un atrast zelta monētas. Es nezinu vai tā ir patiesība, bet mēs varam pamēģināt.” Es pastāstīju Klāvam, ka iekšā ir metālisks rāmis, un vajag no tā rāmja notīrīt visas masīvās koka detaļas. Klavieres bija tik vecas, ka pašas bruka, tāpēc man nebija šaubu, ka Klāvs ar uzdevumu viegli tiks galā. Iedevu viņam kaltu un āmuru. Es pateicu, ka zeltam jābūt kaut kur zem tā čuguna rāmja. Un ja viņš atradīs zeltu, tad saņems balvu – 10 latus (protams, es jebkurā gadījumā iedotu viņam solīto atlīdzību). Puika ieinteresējās un ar milzīgu azartu sāka procesu, bet es apmierināts aizbraucu fotografēt. Pagāja gandrīz visa diena. Es, godīgi sakot, pat aizmirsu mazliet par to, ka garāžā strādā 40 gadīgais Klāvs, mazais, bet tajā pat laikā - lielais puika. Tikai tad, kad man piezvanīja viņa tētis, lai pajautātu kā Klāvam sokas, es atcerējos un ielecu mašīnā. Jau braucot, teicu, ka viss ir kārtībā un es drīz atvedīšu Klāvu mājās. Braucot man bija tāda nelaba sajūta, it kā kaut kas noticis. Tāpēc es braucu ātri. Piebraucot, es ātri ieskrēju garāžā un ieraudzīju traģisku ainu - klavieres bija pilnīgi un absolūti sasmalcinātas. Kā pēc sprādziena. Nebija neviena koka gabaliņa lielāka par 10x10 cm. Milzīgais čuguna rāmis mētājas uz zemes, un tam blakus sēdēja Klāvs, kurš skaļi un žēlabaini raudāja. Es biju pārbijies. Es domāju, ka viņš laikam trāpījis sev ar āmuru pa pirkstiem vai sagriezies ar kaltu, tāpēc tā raud. - “Klāvs! Kas notika? Kāpēc tu raudi?” - “Tur nav monētu” – bēdīgi nošņukstēja Klāvs. - “Es atradu tikai šo” un Klāvs iedeva man lielu zelta gredzenu. Es nekad tādu nebiju redzējis. Tas bija smags un liels zelta gredzens. Iekšā bija kaut kas iegravēts. Man sāka trīcēt rokas. Es paņēmu gredzenu un apskatīju to. Tas tiešām bija liels zelta gredzens. Es sajutos kā filmā. - “Klāvs! Leģenda ir taisnīga! Tu atradi imperatora gredzenu!” Puika pārstāja raudāt. Es teicu, ka viņš ir malacis un izdarījis visu tā kā bija vajadzīgs un pat vēl labāk. Tāpēc saņems lielāku apbalvojumu! Es iedevu viņam trīs desmit latu banknotes. Klāvs sāka spīdēt kā saule! Tikai bērniem garastāvoklis var tik strauji mainīties. Klāvs apsolīja nevienam nestāstīt par leģendu un es aizvedu viņu mājās. Pagājis apmēram gads. Diemžēl tikai pāris mēnešus atpakaļ, Klāvam miegā apstājās sirds... Bet man uz plaukta joprojām stāv šis mistiskais gredzens. Es skatos uz viņu un atceros to milzīgo, mazo puiku ar sārtajiem vaigiem un čirkainajiem matiem. Tikai viņš varēja atrast Imperatora zeltu...
Posted on: Sat, 17 Aug 2013 20:39:55 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015