Būt drošam par Kunga Kristus vārdiem: “Nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet visupirms dzenieties pēc debesu valstības, pēc viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas tiks piemestas.” Šie nav tikai skaisti vārdi vai metaforas, bet, ka viss nepieciešamais tik tiešām tiks piemests, ka tas tieši tā notiks. Pāvests Jānis XXIII, ja nemaldos, ir sacījis apmēram tādus vārdus: “Es nepieļauju domu, ka Dievs man varētu nedot to, kas man patiesi ir nepieciešams. Ja es arī jūtu trūkumu pēc kaut kā, tad problēma ir nevis Dievā, bet manī. Zināt, ka man nekad nepietrūks tiešām nepieciešamais, ir jau solīds pamats drošībai.” Kristus ir sacījis arī: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un neko vairāk neiespēj.” Lasot šos vārdus, man vienmēr nāk atmiņā kadri no filmas “Karš un miers”, kur Napoleona karavīri neļauj Pjēram Bezuhovam aiziet, jo viņš ir internēts. Nogrūsts zemē pie ugunskura, viņš paskatās uz milzīgajām, zvaigžņotajām debesīm sev virs galvas un sāk nevaldāmi smieties: “Ko viņi grib internēt? Mani, nemirstīgo garu?” Viņš ir sapratis, ka īstenais cilvēks ir nemirstīgs, neierobežots gars, pār kuru nevienam nav varas, vienīgi Dievam. Ja to saprot, tad arī uzreiz kļūst skaidrs, ka nav arī nekādas nāves, kā vienīgi atšķirtība no Dieva. Un neviena cilvēcīga būtne vai vara nevar man nodarīt visļaunāko. Lielākais, ko tā var izdarīt, ir nogalināt, bet tas neko būtisku cilvēka stāvoklī neizmaina. Viņš saprot, ka ir ļoti svarīgi saprast, ka ne labie, ne ļaunie notikumi dzīvē nav beznozīmīgi. Mēs bieži novērtējam kādu parādību vai notikumu kā nelaimi, nezinot tās dziļāko jēgu. Ne vienmēr mēs to varēsim arī uzsvērt un izskaidrot. Taču jāapzinās, ka ir tikai viena īsta, pilnīga laime - iemantot mūžīgo dzīvību Dieva tuvumā un ir tikai viena īsta nelabojama nelaime - to neiemantot. Katru notikumu mūsu dzīvē patiesi var novērtēt tikai no šī viedokļa - vai tas mani tuvina mūžīgai dzīvei vai attālina. No šī aspekta ir saprotami arī vārdi, kurus reiz lasīju uz kādas pastkartes: “Kad tu nopūties zem savu grūtību nastas, atceries, ka Debesu Tēvs tevi vada pa vislabāko ceļu. Ja tas nebūtu tavs vislabākais ceļš, Viņš tevi vadītu pa citu.” Tas, ko mēs pārdzīvojam un apraudam kā savu vislielāko neveiksmi, varbūt ir tieši tas, kas izglābis mūs no patiešām vislielākās neveiksmes, dvēseles bojāejas. Protams, mēs dzīvojam skarbā pasaulē un mums bieži radīsies daudzi un smagi “kāpēc?”, uz kuriem racionāla atbilde nav atrodama. Taču atcerēsimies Karlo Kareto atbildi: “Dievs ir mūsu Tēvs, un viss, ko viņš ar mums dara, ir darīts tēva mīlestībā un mūsu labā ar vismazākajām iespējamām ciešanām un pārbaudījumiem, ja vien esam Viņa bērni.” To saprast un izjust kā realitāti nozīmē izdziedināt savas dvēseles apzinīgu atšķirtību no Dieva. Izārstējot to, pazudīs arī simptomi- nospiestība, vientulība, rūgtums, dusmas, samulsums, izmisums, bailes. Bailes no rītdienas, bailes no nabadzības, bailes no izsmiekla un pazemojumiem, bailes no nāves. Visas šīs lietas ir tieši proporcionālas mūsu attālumam no Dieva. Nemaz nevajag daudz, lai atbrīvotos no bailēm. Ir tikai jāierauga patiesība par pasauli, jāpaskatās tai acīs, jāpadara tā par savu pasaules uzskatu un dzīves pamatu. “Jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus,” saka Kungs Jēzus Kristus, un tad tā arī notiks. “Mans Tēvs, es uzticos Tev. Dari ar mani, ko gribi. Lai Tu darītu, ko darīdams, es pateicos Tev. Es esmu gatavs uz visu, es pieņemu visu, ja tikai Tava griba piepildās ar mani un visiem Taviem radījumiem. Tad es ne pēc kā vairs neilgojos, mans Dievs, Tavās rokās es ielieku savu dvēseli, atdodu Tev visu, mans Dievs, visas savas sirds mīlestību, jo es Tevi mīlu. Un šī mīlestība skubina atdoties Tev, likt sevi Tavās rokās bez mēra, ar bezrobežu paļāvību, jo Tu esi mans Tēvs,” saka Karlo Kareti. Jānis Vanags, Latvijas Evaņģēliski-luteriskās Baznīcas arhibīskaps
Posted on: Mon, 15 Jul 2013 10:20:33 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015