Juris Putriņš: Ne opozīcija varai, bet tautas pozīcija Viktors AVOTIŅŠ Jāņa Čakstes Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrības priekšsēdētājs Juris PUTRIŅŠ Atmodas laikā bija vispusīgi aktīvs. Viens no viņa lielākajiem darbiem – spēja praktiski nekavējoties sniegt Tautas frontei salīdzinoši apjēgtu informāciju par to, kas un kā notiek Igaunijā. Tagad Igaunijas intelektuāļi atkal mobilizē sabiedrību. Neatkarīgā lūdza Juri raksturot šo procesu. – Kas noveda līdz tam, ka Igaunijas intelektuāļi pagājušā gada novembrī parakstīja Hartu12, kurā ir vārdi „demokrātija irst mūsu acu priekšā…” Par sevi mēs, izņemot pāris vienpatņus, tik skarbi un solidāri neesam teikuši. Lai arī visdažādākie parametri liecina, ka Igaunijā demokrātijas procesi ir kvalitatīvāki. – Sākt varētu ar 2011., nē, ar 2001. gadu, kad kārtējā Igaunijas tautas attīstības pārskata virsraksts bija Vai Igaunija ir sociāli ilgtspējīga? Sociāli ilgtspējīga… šie vārdi liek aizdomāties. Viena no šī pārskata nodaļām saucas Pilsoniskā sabiedrība, kultūra un identitāte: vai Igaunija pastāvēs? Jāpiebilst, ka jau 1998.gadā pie Tallinas Universitātes tika izveidots demogrāfijas institūts, Igaunijas inteliģences daļa bija apzinājusies Igaunijas tautas un valsts pastāvēšanas jautājuma nopietnību. Apzinājusies bija arī mūsu inteliģences daļa, kuras ietekmē 2007.–2013.gada Nacionālās attīstības plāna ietvaros tika pieņemts valsts izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā. Pieņemts un …aizmirsts. Varai izrādījās bija kas svarīgāks par cilvēku. Bet atgriezīsimies pie 2011. gada, kad Igaunijas 2010./2011. gadu tautas pārskats bija veltīts Baltijas valstīm: Cilvēkpotenciāla attīstības Baltijas ceļi: pārmaiņu divi gadu desmiti. Šajā ziņojumā salīdzinoši aplūkota Baltijas valstu attīstība divdesmit gados kopš neatkarības atgūšanas, tās apdraudējums. Protams, lai to visu izvērtētu kāpēc Igaunijā tā un kāpēc pie mums tā būtu jāveic nopietna izpēte arī mums pašiem. Kā Baltijas ceļš pārvērties par visneiedomājākiem neceļiem un sānceļiem igauņi mums to priekšā nepateiks. Visu šo ziņojumu galvenais mērķis ir sniegt varai un sabiedrībai salīdzinošu informāciju par Igaunijas attīstību. Kāpēc intelektuāļi solidarizējas tieši Igaunijā? Viens no iemesliem ir tas, ka Igaunijā akadēmiskā vide ļoti rūpīgi seko valsts attīstībai un tai ir ietekme uz politisko vidi. Tas nozīmē, ka liberāļiem nav bijušas tik brīvas rokas, jo alkatībai, ja to palaiž vaļā, nav mēra. To mēs redzam Latvijā. Alkatībai nav mēra. Bet arī Igaunijā liberālisms kā tāds konfliktē ar akadēmisko vidi, ar tautas interesēm… Jā, varbūt vēl viens iemesls ir Tartu universitātes vēsturiskā, lielā ietekme. Tartu fenomens. Braucām tikties ar Lennartu Meri. Bet pa ceļam piestājām Pērnavā. Pērnavas vīri stāstīja, ka visi pilsētas deputāti ir no Tartu universitātes. Man pazīstams puisis lielījās, ka starp tiem nav neviena bijušā komunista. Jūrmalai bija desmit reizes lielākas iespējas, nekā Pērnavai. Kur ir Pērnava, kur Jūrmala? Turklāt – mums taču arī ir bijuši fantastiski pētījumi. Ir bijušas līdzīgas prognozes... Bet – izrunājos ar vienu akadēmiķi, ar otru trešo. Viņu ietekme uz procesiem ir niecīga. Reizēm viņus izmanto, bet procesus virza kaut kas cits. Turklāt Latvijā šī vide ir iekšēji sadrumstalota. Igauņu augstskolas konkurē ar ārvalstu augstskolām. Bet – ne savā starpā. Ar to viss ir pateikts. Tā kā – ja intelektuālā vide negausīgi konkurē savā starpā, tad viņa sašķaidās. Bet, ja viņa konkurē tikai ar citiem, tad veidojas kopīgs spēks. Un, ja inteliģences spēki jūtas vienoti, tad viņi var rakstīt Hartu12. Arī igauņi savas Tautas frontes laikā gāja ar lielu pacēlumu. Marju Lauristina pēc tam vadīja sociālo lietu ministriju. Latvijā tā būtu labklājības ministrija. Latvijā ir labklājība. Bet – pirms trim gadiem ļoti autoritatīva rakstniece izstājās no vadošās Tēvzemiešu un Republikāņu apvienības (IRL), izstājās ar lielu publisku vēstījumu – politiskā sistēma jau kļuvusi par draudu tautai. Es minēju tikai dažas epizodes no procesa, kurš rezumējas Tautas saeimā (Rahvakogu). Vārdu sakot, ja ir intelektuāla interese par savu tautu, ja ir atbildība par to, inteliģence paceļ balsi. Jā, tas ir konflikts starp neoliberālismu, kurš ir Eiropā izplatīts, kurš ir Eiropas normatīvo aktu aizsargāts un Igaunijas intelektuāļu atbildību par savu tautu. Tas ir protests. Turklāt – tas ir kvalitatīvs protests. Šo protestu ir atbalstījis arī Igaunijas prezidents. – Kas Tautas saeima ir definitīvi ? – Vienkāršoti – tā ir prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa sadarbībā ar intelektuāļiem iniciēta interneta platforma. Lai tauta kopā ar valsts varas pārstāvjiem iesaistītos likumu jaunradē, panāktu izmaiņas likumos par vēlēšanām, par partijām, par finansējumu,.. Tā kā – par pilnīgu opozīciju varai Tautas saeimu saukt nevar. Tā ir iniciatīva, kurai jānoskaidro un jāīsteno tautas pozīcija. – Kā tas reāli notiek? – Rahvakogu darbojas kopš 7. janvāra. Janvārī tika vākti tautas priekšlikumi. Februārī un martā piecas (atbilstoši galvenajām apspriešanai piedāvātajām tēmām: vēlēšanu kārtība, partiju finansēšana, piespiedu „partijiskošanas” apturēšana, pilsoņu dalība politiskajā dzīvē starp vēlēšanām, iekšējā demokrātija partijās) bezpartejisku, neatkarīgu ekspertu darba grupas strādā ar šiem priekšlikumiem. Ekspertu uzdevums – sagatavot likumprojektus, ar kuru palīdzību akadēmiskā puse, intelektuāļi cer samazināt atsvešinātību starp varu un tautu. Notiek semināri, kuros var piedalīties visi. Sestajā aprīlī notiks pēc noteiktiem pārstāvības principiem (vecuma grupas, nodarbošanās,…) deleģētu cilvēku ( ap pieciem simtiem) sanāksme. Tā akceptēs sagatavotos likumprojektus iesniegšanai Riigikogu. Paredzēts, ka Riigikogu par šiem likumprojektiem lems maijā. – Kas praktiski koordinē šīs lietas? – Par praktisko pusi atbild Igaunijas Sadarbības asambleja. Partnerības līmenī tā apvieno ap 60 dažādas nevalstiskās organizācijas. Starp citu Sadarbības asambleja sagatavoja arī iepriekšminētos Igaunijas tautas attīstības pārskatus. – Ja saduras neoliberālisms un nacionālās intereses, kāpēc tā nav partiju konflikta, dažādu partiju konkurences problēma saistībā ar valsts kursu? Kāpēc tas pārtop politiskās varas konfliktā ar tautu? – It kā varētu būt partijas, kas aizstāv nacionālas, konservatīvas lietas. Bet – nav vairs tas laiks, kad viss vilkās gadsimtiem ilgi. Procesi ir ļoti strauji. Vērtības zūd ļoti strauji. Nāk jaunas vērtības, tās ietekmē cilvēkus, jauno paaudzi. Naudas ietekme uz partijām milzīga... Jā, it kā var apelēt pie normālas partiju sistēmas, taču šajā laikā tā vairs nestrādā. – Vai igauņiem izdosies panākt to, kā dēļ radās Harta12 un Tautas saeima? – Es domāju – noteikti izdosies. Kāpēc tas vairāk vai mazāk izdevās ungāriem? Bez kāda konflikta. Ilvess saka – tas ir bezprecedenta gājiens. Bet – tas ir tikai pirmais solis. Dabūt atbildes uz jautājumiem:. cik lielā mērā sistēmu var kontrolēt, cik tā pārskatāma, cik ietekmējama? Vai tā rēķinās ar tautas, vai ar naudas interesēm.? Vai tā aizstāv tautas vērtības vai patērētāju publikas, negausības vērtības? Konflikts pašlaik ir milzīgs. Tiek ražots pūlis. Viegli manipulējams pūlis. Bet igauņi mēģinās likumdošanu ietekmēt arī turpmāk. Parakstīšanās zem Hartas izsludināta līdz novembrim. – Kā tu salīdzinoši vērtē situāciju Latvijā? – Viena maza epizode. Es biju tautas skaitītājs. Ieeju 100. vidusskolā. Tur tautas skaitītājiem bija mācības. Redzu gaitenī pie trepēm kaudzi grāmatu. Nodomāju, skola tiek likvidēta un grāmatas pārvedīs kur citur. Mans draugs Didzis Kalniņš palika pie tās kaudzes. Kad gāju ārā, puisis bija savācis daudz grāmatu. Izrādās, grāmatas domātas makulatūrai. Man viņš uzdāvināja šito…. Kārļa Skalbes Raksti. Paņēmu brilles un atšķīru uz labu laimi. Lasu: „Mūsu kultūras centieni ir tautas pamatcentieni. Ja valsts ies bojā, mūsu kultūras centieni vēl paliks. Viņi būs mūsu vienīgais atbalsts…” Tas rakstīts 1920. gadā. Valsts jau ir. Vēsturiski mēs to atceramies. Bet reāli neiebilstam, ja to nodod makulatūrā. – Vai tad pie mums tauta tālāk no valsts nekā Igaunijā? – Lauri Vahtre, kura grāmatu Absurda impērija es iztulkoju, bija tajā komandā, kas izstrādāja Igaunijas jauno pamatlikumu. Pateicoties viņa priekšlikumam Riigikogu nobalsoja, ka 24.februāris (1918. gadā deklarēta Igaunijas neatkarība) ir tautas svētki. Viņiem tas likās būtiski, ka viss nav valstij, ka tauta tiek pieminēta. Sabiedrība to akceptēja. Igauņu kalendārā tie ir tautas svētki. Jā, vēl viena atkāpe par valsti. Igaunijas pamatlikuma preambulā skaidri ierakstīts, ka valstij „jānodrošina igauņu tautas, valodas un kultūras saglabāšana cauri laikiem”. Pēc man pazīstama igauņu vēsturnieka ieteikuma es domāju, ka mēs par tautas svētkiem varētu pasludināt otro decembri. Dienu, kad Latvijas Pagaidu Nacionālā padome toreiz Valkas, tagad Valgas pilsētas valdes ēkā pieņēma Deklarāciju par Latvijas autonomiju. Toreiz zālē bija arī igauņi. Viņi ar Valkas dokumentiem aizskrēja līdz Pērnavai un pēc pāris mēnešiem pasludināja arī savas valsts neatkarību. Tagad Igaunijas vēsturnieki saka: kāpēc jūs, kas bijāt pirmie, kļuvāt par pēdējiem? Man liekas, es sākšu par to rakstīt. Tikai vispirms iztulkošu Igaunijas kultūras vēsturi… – Tautas svētki būtu stabils valsts uzplaukums. Un nav jau ar tā, ka Igaunijā visi uzsmaida Tautas saeimai. Daži igauņi raksta, ka šis pasākums domāts tvaika nolaišanai, lai iedzītu īsto protestu caurulē ar filtriem. Ka ne politiskās partijas, bet, piemēram, izglītība vai nodarbinātība ir galvenās valsts problēmas. Es tādai jautājuma nostādnei nepiekrītu. Jo manā uztverē valsts kvalitāti nosaka politikas kvalitāte, un igauņi tai ir nopietni ķērušies klāt. Tāpēc man jo vairāk liekas dīvaini, ka Latvijas likumdevējs, manuprāt, izvēlas, rīkoties pat pretēji Igaunijas prezidenta iniciatīvai. Proti – arī Latvijā pazīstamais Reins Veidemans nesen salīdzināja Tautas saeimu ar Islandes un Šveices praksi, kur tauta savu viedokli pauž viegli pieejamos referendumos. Viņš izteica cerību, ka Tautas saeima ietekmēs demokrātijas kvalitāti. Tostarp mūsu Saeima, manipulējot ar referendumu pieejamību, aizvelk nebūtisko priekšā būtiskajam. Man tāda sajūta, ka mūsu faktiskās prioritātes pastāvīgi ir kaut kādas blakuslietas vai sekas. – Piemēram, salīdzinājumā ar igauņiem mēs esam dikti aizrāvušies ar nacionālo jautājumu. Tas sācis kaitēt. – Būtu labi, ja mūs tas aizrautu praktiski un tautas nākotnes, nevis sava vai partijas labuma dēļ. Mēs esam ar to aizrāvušies ārišķi un plakātiski. Virspusēji. – Kad dibinājās Igaunijas Tautas fronte, virs Tallinas Rātsnama pacēlās Igaunijas karogs. Tajā pašā laikā Tallinas ostā kādu laiku plīvoja padomju karogs. Neviens tam nepievērsa uzmanību. Labi, lai tā osta krieviem pagaidām ir, mums tagad darāmas svarīgākas lietas. Tas nav būtiski. Gan pazudīs. Neviens neaizkrāsoja ielu nosaukumus. Gan jau ar laiku pazudīs. Ja Igaunijā būtu referendums par krievu valodu, neviens igaunis uz to referendumu neietu. Tas ir pašcieņas jautājums. Bet mēs palīdzējām tiem otriem sevi izrādīt un, politiķi, kacinot pretējo pusi, situāciju saasināja. Igauņi nenovērsa uzmanību no primāriem jautājumiem. Tur tā atšķirība. Arī prezidents Ilvess savā 24. februāra runā šogad teica, ka Igaunijā ne viss ir ideāli. Bet viņš teica arī, ka līdz 2020. gadam Igaunija varētu kļūt par ES donorvalsti. Un tāpēc Igaunijai „jāatrod tāds valsts funkcionēšanas modelis, kurš ne tikai atbilst šīm pārmaiņām , bet nodrošina arī stabilu visu Igaunijas iedzīvotāju labklājības izaugsmi.” Lai arī tagad nevar teikt, ka Igaunijā cilvēki būtu sociāli neaizsargāti. Bezdarbniekiem pēc darba zaudēšanas vēl veselu gadu ir veselības aizsardzība. 97% cilvēku veselība Igaunijā ir apdrošināta. Par to gādā darba devējs vai valsts. Pensionāriem, studentiem,.. – visiem ir veselības polises… – Bet Igaunijā jau ir arī citāda vēlēšanu sistēma. – Kad Riigikogu pirmo reizi sasauca saskaņā ar jauno Igaunijas pamatlikumu, tad pirmajā sēdē zālē bija kādi divi trīs bezpartijiski deputāti. Kandidātus var izvirzīt arī bez partiju saraksta. Tiesa, tas nav vienkārši, taču arī tagad tādu deputātu ir četrpadsmit vai trīspadsmit. – Vēl man likās savādi, ka starp Tautas saeimas priekšlikumiem ir samērā daudz tādu, kuri satur nevēlēšanos redzēt valsts varā jaunus un nenobriedušus cilvēkus, kādēļ ierosina paaugstināt deleģēšanas vecumu ( tagad – 21 gads). Nenobriedušus nelaist – tas ir skaidrs. Tomēr jauns un nobriedis man liekas labāks par tādu vecu un nobriedušu, kurš, pie varas būdams, pārklājies ar pelējumu. Es uzskatu senīlismu, to, ka valstī dienas kārtību arvien nenosaka cilvēki, kuru rīcībā dominē šajā laikā gūta pieredze, bet cilvēki, kurus pensionāru elektorāts tuvina savam vecumam, par varas kvalitātes problēmu. Nedomāju, ka arī igauņus raksturo politisks senīlisms. – Nē, Igaunijā konflikts starp veco un jauno domāšanu ir izteiktāks. Edgars Savisārs ir saglabājis savu varu kā pilsētas mērs. Padomju laika dzīvojamie masīvi viņu aizstāv. Bet – Pērnavā, Tartu, Vīlandē pie varas vairs nav neviena no tā laika funkcionāriem. – Man liekas, tu biji tas balodis, kurš atnesa uz Latviju vēsti, ka Igaunijā Tautas fronte jau top. Un pēc tam ne reizi vien tavs pienesums no Igaunijas bija labs katalizators LTF darbībai. – Pirmkārt, arī Igaunijā pirms divdesmit pieciem gadiem (1.un 2.aprīlī). bija radošo savienību plēnums. Tā materiālus es tulkoju un vedu uz Latviju. Sekojošais mūsu radošo apvienību plēnums, lai cik spožs tas neliktos, daudzas lietas pieklusināja, Taču ir vēl viena lieta. Kad igauņi 1990. gada 30.martā pieņēma savu Neatkarības deklarāciju, es nakts vilcienā to pārtulkoju, atvedu un noliku Dainim Īvānam uz galda. Tur bija viens teikums kam man likās ļoti būtisks: padomju vara Igaunijas teritorijā ir nelikumīga kopš tās iestāšanās brīža. 3. maija vakarā līdzīgs teikums vēl bija arī mūsu Deklarācijas projekta tekstā, kuru mēs Tautas fronte skatījām, bet, kad 4.maijā par to balsoja, tā vairs nebija. Maza niansīte. Piesardzība. Bet tā ir tāda niansīte, kas runā. Es 10.maijā par to uzstājos TV ēkā notikušajā LTF valdes sēdē un Romualds Ražuks teica – ko tu, Putriņ, āksties… Bet pēc tam viņš man atvainojās. Jo tas teikums tiešām bija pazudis. – Kā tu šodien rezumē Tautas fronti? – Līdzīgi, kā es to izdarīju 1992.gadā rakstā Domāsim pareizi – domāsim tautfrontiski… Es jau tad jutu, ka viss aiziet ne tā, un rakstīju, ka 1988. gadā Latvijā sākās jauns, ļoti intensīvs plakātiski virspusējas pareizās domāšanas laiks. Par to, ka, nodrošinot savu karjeru, popularitātes laurus plūca tie, kas prata noturēties īstajā vietā, nedaudz tālāk pavirzītās pieļaujamā robežās. Par LTF vadības izvairīšanos no diskusijas par neērtiem jautājumiem. Par to, ka joprojām nav skaidrības, kādu Republiku īsti gatavojas celt AP un valdība. Man personiski trūka fantāzijas, lai iedomātos, ka cilvēki var būt tik mantrausīgi, tik negodīgi. Tik savtīgi. Es domāju – lai kā, viņš tomēr domā arī par tautu. Atziņas: Igaunijas pamatlikuma preambulā skaidri ierakstīts, ka valstij „jānodrošina igauņu tautas, valodas un kultūras saglabāšana cauri laikiem”. Jā, tas ir konflikts starp neoliberālismu, kurš ir Eiropā izplatīts, kurš ir Eiropas normatīvo aktu aizsargāts un Igaunijas intelektuāļu atbildību par savu tautu. Tas ir protests. Turklāt – tas ir kvalitatīvs protests. Šo protestu ir atbalstījis arī Igaunijas prezidents. Viens no iemesliem ir tas, ka Igaunijā akadēmiskā vide ļoti rūpīgi seko valsts attīstībai un tai ir ietekme uz politisko vidi. Tas nozīmē, ka liberāļiem nav bijušas tik brīvas rokas, jo alkatībai, ja to palaiž vaļā, nav mēra. To mēs redzam Latvijā. Kad Riigikogu pirmo reizi sasauca saskaņā ar jauno Igaunijas pamatlikumu, tad pirmajā sēdē zālē bija kādi divi trīs bezpartijiski deputāti. Tagad tādu deputātu ir četrpadsmit vai trīspadsmit. Kā Baltijas ceļš pārvērties par visneiedomājākiem neceļiem un sānceļiem igauņi mums to priekšā nepateiks.
Posted on: Sat, 30 Nov 2013 12:03:44 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015