MAŅU ORGĀNI, TO SIMBOLISKĀ NOZĪME Maņu orgāni ir kā vārti uz mušu novērošanas un uztveres spējām. Šie orgāni mūs saista ar ārpasauli. Reizē tie ir arī mūsu dvēseles logi, tās izgaismotāji un palīdz saskatīt arī sevi pašu. Apkārtējā pasaule, ko tver mūsu maņu orgāni, kļūst par neapstrīdamu realitāti. Dažkārt tik ļoti ticam šādai realitātei, ka pārliecināt par lietu patieso stāvokli ir pilnīgi neiespējami. Kā funkcionē mūsu uztvere? Aplūkosim dažus tās svarīgākos aspektus. Rūpīgi pētot, varam ievērot, ka ikkatrs maņu orgānu akts ar šai brīdī noslogotās šūnas vai šūnu grupas vibrāciju starpniecību raida ierobežotu informāciju. Par piemēru ņemsim metāla stieni. Skatoties uz to, uzmanību pievēršam tā melnganajai krāsai, sajūtam metāla aukstumu, saožam raksturīgu smaržu, pārliecināmies, ka tas ir ciets. Bet, tiklīdz to sasilda ar degli, tā viss mainās. Atkarībā no karsēšanas ilguma krāsa mainās līdz pat ugunīgi sarkanai. Vairs nevēsmo aukstums, bet sveļ karstums. Un arī stieņa cietība ir cita. Kas noticis? Mēs tikai izmantojām uguns enerģiju, kas savukārt paaugstināja elementārdaļiņu kustības ātrumu stienī. Pieaugošais šo daļiņu ātrums izmainīja arī mūsu uztveri, un mums atklājās pavisam citas, agrāk nemanītas priekšmeta īpašības. Šis vienkāršais piemērs uzskatāmi parāda, ka mūsu izjūtu viengabalainība ir atkarīga ne tikai no mūsu uztveres orgāniem vien, bet lielā mērā arī no aplūkojamā objekta elementārdaļiņu plūsmas ātruma un biežuma vai vibrācijas, kas savukārt izgaismo apslēptās īpašības. Vibrācijas, kas sasniedz mūsu maņu orgānus, specifiskajos receptoros izraisa kairinājumu, kas ar ķīmiski elektriskā impulsa starpniecību caur nervu sistēmas kanāliem virzās uz attiecīgajām smadzeņu daļām, šādi papildinot vizuāli uztverto. Vibrācijas pienāk no ārpuses, uztvertās informācijas modelis — no iekšienes; informācijas pārstrāde notiek starp šīm divām instancēm. Jebkurš minēto mezglu defekts ietekmē summārās ainas kvalitāti. Tāpēc naivi būtu domāt, ka tā aina, ko mums devis vibrāciju informatīvais lauks, ir vispatiesākā. Turklāt arī šo, ar aci uztveramo esamības daļu mēs neesam spējīgi izmantot visā pilnībā, jo redzes uztvere ir subjektīva. Divi cilvēki, vērodami vienu un to pašu priekšmetu, aprakstīs to pavisam atšķirīgi. Daudz smalkāka un mīklaināka ir mūsu maņu orgānu spēja uztvert to, kas notiek sapnī. Ik dienas, pamodušies no miega, mēs ilgi brīnāmies par sapnī redzēto un izjusto un par to, ka reizēm, pretēji saprāta loģikai, sapnis it kā pasaka priekšā to, kā atšķetināt daudzus dzīves samezglojumus. Kas tas ir? Tikai māns un ilūzija? Vai varbūt tomēr tā kaut uz mirkli paveras reālās iespējas un īstenība? Kurš gan no dzīvajo vidus spēs argumentēti apstrīdēt citādu dzīves formu eksistēšanas iespējas citās pasaulēs? Pagaidām vēl nav iespējams kontrolēt redzēto, veikt šai jomā tīri zinātniskus izmēģinājumus, kā to var izdarīt eksperimentā ar dzelzs stieni. Viss paliek subjektivitātes ietvaros. Robežas starp "Es naktī" un "Es dienā" ir nepastāvīgas un neskaidras. Toties šeit, uz Zemes, viss ir stabils, visu var redzēt un dzirdēt un pat vēl izmērīt un izskaitļot ar matemātisku precizitāti. Tā cilvēce pakāpeniski ir radījusi rāmjus un robežas daudzās dzīves nozarēs. Šie ierobežojumi pamazām kļuva kā par cilvēka, tā arī par planētas evolūcijas spīlēm, īpaši postīgi tas ietekmēja filozofiju, reliģiju, mākslu un zinātni. Tikai vienreiz mums pārskatāmā vēsturē Kristus apustuļi fiksēja fantastisku iespēju — matērijas pārveidošanos un atdzimšanu paša Glābēja garīgajā ķermenī. Visi pieci maņu orgāni, ar kuriem mūs apveltījusi daba, ir grandioza palīdzība sevis paša un pasaules izzināšanas procesā. Redzēšanas, dzirdēšanas, sajušanas un iztēles precizitātes pakāpe līdz pat gaišredzībai kā dienā, tā naktī ir atkarīga no daudziem faktoriem, pirmām kārtam — no apziņas skaidrības. Godīga, vīrišķīga un neviltota vēlēšanās izzināt un pilnīgot sevi, paplašināt apziņu, piepildīs mūs ar gaismu, kas palīdzēs vairāk saredzēt, izgaismojot evolūcijā nepieciešamo. Ja mūsos ir tumsa, tad mēs riskējam paiet garām labākām iespējām un labākiem cilvēkiem, riskējam ilgi aizkavēties tumsā. Tikai uz priekšu un uz augšu! Tāda devīze ir tiem, kas vēlas iegūt Gora (gaišreģa) Aci. "Slimība kā ceļš", Torvalds Detlelsens, Ridigers Dālke, 1997
Posted on: Thu, 05 Sep 2013 07:15:56 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015