TURPINĀJUMS. Sākums bija publicēts vakar. ---------------------------------------------------------- Pēkšņi viņš iesita savai sievai pa seju. Tik stipri ka sieviete uzreiz nokrita uz grīdu un necēlās. Es tikai dzirdēju, ka viņa kaut skaļi kliedz. Viņš noķēra meitu aiz rokas iesita ari viņai. Viņš netrāpīja pa seju, jo mana draudzene bija diezgan sportiska un ka ievainota kaķene aktīvi pretojās. Kaut logs bija liels, es neredzēju, kas notika tālāk, jo viņi pazuda no mana redzes loka. Es tikai redzēju, ka nabaga sieviete sēž uz grīdas un skaļu raud. Visa seja viņai bija asinī. Man bija tūkstotis domu, kā rīkoties. Bet es nedarīju neko. Es stāvēju ar moci un ar atvērto muti. Es joprojām nevaru piedod sev šo bremzēšanu. Toreiz es nebiju tik pašpārliecināts ka tagad. Ja tas viss notiktu šobrīd, es nedomātu par sekām, bet ielauztos iekšā un salauztu rokas tam kroplim. Bet es tikai skatījos... Pēkšņi atvērās logs pirmajā stāvā un no turienes izlēca mana draudzene. Viņa ieslēdzās savā istabā. Kamēr tas kretīns mēģināja izlauzt durvis, viņa atvēra logu un aizbēga. Man rokā bija telefons, jo gribēju zvanīt uz policiju. Bet kaut kā pa vienu sekundi man izdevās ielikt telefonu kabatā, uzvilkt ķiveri uz kreiso roku un iedarbināt motociklu. Draudzene jau bija dažu metru attāluma no manis, kad atvērās durvis un no turienes izskrēja viņas tēvs. Viņam bija pilnīgi mežonīgs skatiens un saplīsts asiņainas t-krekls. Nezinu, vai tā bija sievas asinis vai viņš savainojās, kamēr mēģināja izlauzt durvis. Tālāk viss notika ļoti strauji. Es nebiju pārliecināts, ka draudzene paspēs apsēsties man aizmugurē un mums sanāks uzņemt ātrumu kamēr viņš nav klāt. Ceļš pie mājas nebija asfaltēts, bet bija no maziem baltiem akmentiņiem. Kad es sajūtu ka draudzene apsēžas aizmugurē, es pilnīgi izgriezu ručku. Motocikls skaļi uzrūca un es sajūtu, ka aizmugurējo riteni baigi nes un ka mocis tūlīt apgāzīsies uz sāna. Draudzenes tēvs, skaļi kliedzot krieviski, bija pavisam tuvu. Kādi divi trīs metri mūs atdalīja. Bet pēc tā, kā izmānījās viņa balss, es sapratu, ka viņš sajūta tos akmentiņus, kuri mums lidoja no riepas. Es instinktīvi iztaisnoju abas kājas un stipri piespiedu tās pie zemes, neļaujot motociklam nokrist. Tajā brīdī man bija tik daudz adrenalīna, ka es pat nebiju jutis, cik grūti man bija. Es skatījos priekšā un uz spidometru. 10-20-30-50. Pffff. Mums izdevās. Tas psihopāts palika kaut kur tālu aizmugurē, bet joprojām kaut ko kliedza. Mēs drošības pēc pabraucam vēl trīssimt metru uz priekšu un apstājamies nogriežoties mežā. Draudzene bija nenormāli satraukusies, bet pat neraudāja. Viņa ātri paņēma telefonu un ar trīcošu balsi, bet ļoti skaidri un precīzi aprakstīja situāciju Glābšanas dienesta dispečeram. Mani patīkami pārsteidza, ka viņa liela stresa stāvoklī, nepanikoja bet rīkojas mierīgi un pārliecinoši. Pagāja mazāk nekā 5 minūtes un aiz pagrieziena parādījās municipālas policijas busiņš. Mēs metamies viņiem pretī, lai viņi apstājas un ātri skaidrojām situāciju. Policisti izskatījās ne īpaši ieinteresēti. Tie bija divi vīrieši. Pie stūres sēdēja policists apmēram manā vecumā, bet viņam blakus apmēram 50 gadīgs, ar izteiktu lieko svaru. Tas vecākais izskatījās diezgan nepatīkami. Mazas šauras actiņas un liela apaļa seja. Laikam viņiem mašīnā nav kondicioniera – viņam bija pilnīgi slapja galva. Viņš ar mani runāja tādā tonī, it kā es te esmu sliktais. Draudze iekāpa viņu busiņā, bet es braucu pakaļ ar moci. Mazāk nekā pēc minūtes viņi jau gāja iekšā draudzenes mājā. Kad viņi visi izgāja no mašīnas es pamanīju ka tas vecākais policists bija ne tikai resns bet arī diezgan liela augumā. Viņi pavēlēja man palikt aiz žoga. Es atkal tikai caur logu varēju novērot, kas bija tālāk. Tas, ko es ieraudzīju man šokēja ne mazāk nekā tas kas bija 20 minūtes atpakaļ. Draudzenes māte joprojām sēdēja uz grīdas un raudāja. Visa blūze viņai bija sarkana no asinīm. Vēlāk es uzzināju ka tēvs salauza viņai degunu. Viņš pats bija blakus. Ļoti nervozēja, staigāja turp šurp, skaļi runāja un kaut ko enerģiski žestikulēja. Viņš kaut ko centās pierādīt policistiem un rādīja gan uz meitu, gan uz sievu, gan uz loga pusi, laikam stāstot par mani. Pēkšņi resnais policists paņēma tā kretīna aiz zoda un ka lelli iemeta grīdā. Policists ar savu milzīgu masu uzlēca viņam virsū un vel pāris reizes iesita tam kroplim pa galvu un tad pa muguru. Beidzot viņš uzlika draudzenes tēvam rokudzelžus. Tas bija gadījums, kad es biju ļoti priecīgs par šādu nelikumīgu un vardarbīgu policijas rīcībau. Es biju laimīgs, ka uz šo izsaukumu atbrauca tieši šīs policists – sadists. Bet varbūt viņš ari nebija nekāds sadists, bet vienkārši cilvēks ar pieredzi. Varbūt viņam pietika pāris minūtes, lai saprastu, ka viņam priekšā ir mēsls nevis cilvēks. Tāpēc viņš uzvedās tik brutāli un nežēlīgi. Visvairāk tajā brīdī mani pārsteidza draudzenes mātes reakcija. Viņa mēģināja sist policistu!!! To es joprojām nevaru saprasti. Viņa mēģināja aizstāvēt cilvēka ,kurš regulāri dara viņai pāri... Vēlāk es daudz dzirdēju, ka sievietes, kuras sit vīri nevar saņemties, lai aizietu no viņiem... Tai ģimenei ir tāpat. Viņi joprojām ir kopā. Policisti aizveda draudzenes tēvu uz iecirkni. Māte atteicās rakstīt iesniegumu un viņi jau pēc dažām stundām izlaida to kretīnu ārā. Draudzene vel divas nedēļas dzīvoja pie manis pirms atgriezties mājās. Var neteikt ka tas gadījums vel vairāk pasliktināja viņas attiecības ar ģimeni. Dēļ tā visa, viņa pēc nepilna mēneša aizbrauca prom no Latvijas. Šobrīd viņa jau ir apprecējusies un viņai ir maza meitiņa :) Mēs palikām labie draugi un vienmēr tikāmies kad viņa ir Latvijā. Mums ir ko atcerēties. Tas gadījums ar viņas tēvu ir tikai viena epizodē...
Posted on: Wed, 09 Jul 2014 15:22:06 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015