izkāpt no bērnības mācību, vietējo tradīciju un māņticības muklāja.. Šī tēma, apakštēmas laikam jau izskan ne reizi vien.. ar vien ar vien, vis rinķī ir šī problēma - viss ap mums esošais šķiet otrreizējs vai "lietots", pat mūsu emocijas. Daudzos gadījumos, lai spētu funkcionēt mums nākas paļauties uz "lietotu", citu sniegtu informāciju. Pamatā mēs spējam sadzīvot ar "lietotu" informāciju par asinsanalīžu rezultātiem, vai par to kā jāaudzē rukola vai tomāti siltumnīcā, bet, kad rodas jautājumi par jēgu, mērķi un nāvi, "lietotā" informācija nederēs. Ir grūti sadzīvot ar "lietotu" ticību "lietotam" Dievam. Tam ir jābūt personiskam vārdam, unikālai konfrontācijai, ja ir vēlme justies un būt dzīvam. MAN IR JĀATROD LAIKS AIZIET SEVĪ, AIZIET MEDITĀCIJĀ vai sauc to kā gribi, MAN IR JĀATROD LAIKS SARUNAI TIKAI UN VIENĪGI AR SEVI, klusumā, bez jebkādas ietekmes, bez mūzikas, bez grāmatas, bez baznīcas, bez psihologa, bez dziednieka.. man ir jāgrib beidzot sadzirdēt sevi! Jo kad sirds klausās, engeļi dzied! Tiešām tā ir... un tā ir Tava sajūta - no iekšām. Un ļoti būtiski pirms savas pasaules apzināšanas pārvarēt šo pašatzīšanos (baznīcas tradīcijās) attiecībā uz grēka apzināšanos caur sitienu krūtīs un saucienu "mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina", kas ļoti simboliski bieži realizējas mūsu ikdienā kā caur medijiem, caur autoritātēm, tā caur tuvākajiem un mūsos pašos, jo revolucionāros neieredz, tā kā tos nevar tik viegli vadīt, un tomēr ja kaut reizi sēta šī vainas sēkla, tad tomēr var kļūt ar lelli, kas gan var nebūt mūžīgi - ir tikai jāgrib mosties no šīs hipnozes. Mēs esam uz šīs Zemes radušies vai nu tādēļ, ka mūs ļoti mīl, jo Zemes dzīve ir skaista un brīnumu pilna, vai nu tādēļ, ka mēs jau izpērkam grēkus par grāmatvediski konstatēto vainu pie debesu vārtiem.. kas zina.. lai vai kā arī būtu es izvēlos ceļu, kas nāk no iekšām, es izvēlos iepazīt, izzināt, pieredzēt.. reizēm es nepasaku kaut ko līdz galam, reizēm es neatklāju patiesību, reizēm es rīkojos, tā kā it kā būtu pareizāk, tomēr pēdējā gada laikā vairumā gadījumu es rīkojos saskaņā ar sajūtu, kas nāk no iekšām.. lai cik dīvaini - tā ir patiesa un lai cik dīvaini - citi nemaz tā nebrīnās par šo patiesumu. Šodien redzēju kādu sēriju no vecā labā Dr.House, kur bija šis burvīgais teiciens - ja visi mēs rīkotos kaut mazliet vairāk egoistiski - pasaule būtu labāka! Ik katras rīcības pamatā ir mīlestība - tikai reizēm tā ir tās raidītāja izdomāta, izfantazēta mīlestības izpratne, kuru nosodīt, protams, nav jēgas, jo tas māk un spēj to, ko spēj. Tomēr, reizēm mēs to spējam no iekšām sajust, ja vien gribam un tad viss kas atliek harmonijai - mierīgi runāties vienam ar otru. Es esmu tikusi tik tālu kā "runāties", pie "mierīgi" vēl jāpiestrādā.. visam ir savu cēloņi. Jāsajūtas, kāpēc vienā vai otrā situācijā to spējam. "Mums jāsaceļas un jānoliedz mūsu vecāku reliģija, jo viņu pasaules uzskats neizbēgami ir daudz ierobežotāks nekā tas, uz ko esam spējīgi, ja izmantojam gan visu mūsu personisko pieredzi, gan cilvēces vēstures kārtējās paaudzes uzkrāto. Nav tādas lietas kā labi "ievalkāta" reliģija (mans papildinājums - dzīves māka, pieredze vai attieksmes). Lai mēs būtu vitāli, lai mēs būtu vislabākie ceļā, uz ko esam spējīgi, mūsu reliģijai jābūt pilnīgi personīgai, izkaltai mūsu jautājumu krustugunīs, apšaubītai smagos savas dzīves pieredzes pārbaudījumos." Un te autors nerunā par ticību dievam kā tādu grūtos, vieglos brīžos... grāmatā pamatā ir runa par reliģiju kā tādu, jo kā izrādās absolūti ikviens no mums ir ticīgs, reliģisks - tikai daudzas reliģijas ir vēl neatklātas, neapzinātas.. Burvīga sentence - aptaustot tikai vienu ziloņa daļu, diezzin vai varēsim pretendēt uz zināšanām par visu dzīvnieku. "Lai izbēgtu no mūsu bērnības pieredzes mikrokosmosa, no mūsu kultūras un tās dogmu mikrokosmosa, no puspatiesībām, ko mums stāstīja vecāki, ir svarīgi būt skeptiskiem pret visu, ko līdz šim brīdim esam mācījušies. Tā ir zinātniskā attieksme, kas mums ļauj savu personīgo mikrokosmosa pieredzi transformēt makrokosmosa personiskā pieredzē." Nezinu, kur mamma to smēlusies, varbūt tas vajadzīgs viņai sevis mierināšanai vai savam ego, zinot, ka viņa turpinās grande... bet viņa vienmēr teikusi, ka bērniem jābūt gudrākiem, smukākiem un veiksmīgākiem par vecākiem. "Dzīves galējais mērķis ir un paliek indivīda garīgā izaugsme, vientuļš ceļojums uz virsotni, kurā var uzkāpt tikai vienatnē. Nozīmīgus ceļojumus nevar veikt bez atbalsta, ko sniedz veiksmīga laulība vai veiksmīga sabiedrība. Laulību un sabiedrības pastāvēšanas pamatnolūks ir veicināt šādus individuālos ceļojumus." Kad precies, kad stājies jaunā darbā vai iesaisties kādā kopienā - apsver vienmēr to caur prizmu - kā tas veicinās manu individuālo ceļojumu, nevis kā mēs kopīgi ceļosim, jo tā vieglāk! Lieliski! Kur es biju gadu atpakaļ un kur esmu šodien? Es sev atklāti varu atbildēt - es esmu augusi, kaut arī izmantojot "lietotu" izpratni, pieredzi un zināšanas. Un tad es atskatos ar vien vairāk bērnībā, ar vien vairāk kaut kad, tad - atpakaļ.. un saprotu, ka viss tas manī ir bijis, daudza šī "lietotā" izpratne, zināšanas... reizēm brīnos par šīm atklāsmēm. Šodien mākot lasīt un izprast, es spēju savu tā laika "nelietoto", bet nākošo no iekšām nosaukt visiem pazīstamā, "lietotā" terminā, jēdzieniskā skaidrojumā, teorijā... reizēm tas šķiet mītiski, reizēm kā ģenētisks mantojums vai citas dzīves liecība.. kas zina, man vienkārši ar vien vairāk patīk apzināties, ka es spēju izskaidrot un izprast. Man ir teikuši, ka es daudzām lietām meklēju loģisku izskaidrojumu - jā, jo tā es gūstu ticību tam, kas nāk no iekšām. Iespējams man šai ticībai jau bija jānāk dabīgi, tomēr noteikti ir kāds iemesls, kāpēc tā nav tik stipra un lecīga.. Ir burvīgi augt ticībā sev! Es jau no agras bērnības esmu masējusi tuvieniekus, kas lūguši šādu palīdzību, vienkārši no iekšām sajūtot, kā pieskarties ķermenim, kā virzīt enerģiju. Un es jau labu laiku runāju un runāju par to, ka būtu labi arī ko pamācīties, tomēr neizprotu taču limfātisko teci (jo limfa ir pamatu pamats labai veselībai, kaut arī par katru ķermeņa daļu, procesu to saka, jo ikviens savas nišas speciālists cīnās par to, kas pirmā ola vai vista) utml. man vienkārši vajag sertifikātu, lai es ticētu sev un tiktu galā ar "vainu", kas varētu rasties satiekot klientus, kas nav gatavi rūpēties par savu veselību, bet gaida mirklīgu dziedināšanu, pēc tam, kad enerģijas baterija ir tērēta visvisādi.. Tāpat, lai cilvēks uzticētos man.. tam visam ir daudz rakursu, kāpēc to nedarīt tāpat vien.. arī tāpēc, ka masāža patiesībā ir māksla, kā tēlnieks Tu skulpturē ķermeni, jaunu mālu, ko bieži redzi pirmo reizi, šajā radošajā procesā ir arī rezultāts - skulptūra, kas daudziem patīk un arī nepatīk. Interesanti, ka autors raksta sekojošo: "Zinātne pati par sevi ir reliģija. Un reliģijas un zinātnes apvienošanās varētu kļūt par visnozīmīgāko un satraucošāko notikumu mūsu intelektuālajā dzīvē." Līdzīgi varētu teikt par senču zināšanām, par ezotēriku, par pirmatnējo instinktu varu, intuīcijas spēku un vēl un vēl... Tagad es to pasaku skaļi, kā reiz man teica Aldis, skaļi izteikta doma, jau ir pusceļš uz sasniegtu mērķi. Atgriežoties no Itālijas sākšu iet masāžas skolā. Un visbeidzot par šī vārsmojuma iedvesmu man kalpojis kaut kas no Ošo dumpīguma grāmatās. Bet konkrētā iedvesma nākusi no: Dr.med.M.Skots Peks, Nepazīstamais ceļš. Mīlestības, tradicionālo vērtību un garīgās izaugsmes jaunā psiholoģija. Zvaigzne ABC. Pamatā grāmata ir par paša daktera pieredzi ikdienas klīniskajā darbā ar pacientiem, kuri cenšas sasniegt augstāku brieduma pakāpi vai arī izvarīties no tās. Tajā autors uzsver, ka nav atšķirības starp prāta un gara izaugsmes procesu, jo tas ir viens un tas pats. Kā arī to, ka garīgas izaugsmes ceļš ir garš.
Posted on: Sun, 22 Sep 2013 18:39:45 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015