— Redzi, pašā pasaules sākumā Cilvēks dzīvoja ar mums kopā un bija tāds pats kā mēs. Nu, saproti, visi — gan putni, gan zvēri, gan cilvēki — visi, visi dzīvoja kopā draudzīgi un nedarīja cits citam pāri. Bet tad ar Cilvēku kaut kas notika. Mēs to no saucām par Slimību. Redzi, Cilvēks sāka iedomāties, ka viņam ir tiesības uz mums. Viņš sāka mūs va jāt. Tad mums neatlika nekas cits kā norobežoties no viņa, jo baidījāmies, ka Cilvēka Slimība var piemeklēt arī mūs. Tā runāja Zaļā Vārna un piesardzīgi paskatījās vis apkārt. Zvirbulēns bija pati uzmanība. — Bet mēs vēl neesam zaudējuši cerību, — turpināja Zaļā Vārna. — Ir taču zināms, ka likstas ir ārstējamas. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Nostāsti par bijušo dienu saticību un brālību vēl dzīvo mūsu atmiņā, un meža zvēri un putni tos stāsta tālāk sa viem bērniem. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Tā runāja Zaļā Vārna nelielajā, ziediem pilnajā meža norā. (c) Viks
Posted on: Sun, 06 Oct 2013 15:53:34 +0000