Sods par lepnību - iekāre. Daudziem cilvēkiem nav saprotams princips – kāpēc vajadzētu cīnīties ar savu lepnību. Un vispār vai tas ir jādara. Mēs ļoti bieži dzirdam tādu apgalvojumu, ka mums vajag lepoties ar sevi. Mums taču jālepojas ar savu pašapziņu. Bet mums vajag konkrēti apzināties , izprast , ko nozīmē sevi cienīt un ko nozīmē parādīt savu lepnību. Starp šiem diviem jēdzieniem ir milzīga atšķirība. Patiesa sevis cieņa izpaužas skaidri saprotot, kas es esmu, ko es spēju , kāds ir mans potenciāls. Bet lepnība ir rakstura iezīme , kas patiesībā mūs padara kompleksainus, aizver mūsu iekšējo potenciālu. Tieši lepnība ir cēlonis tam , ka mūsu sirdis ir „netīras” , „cietas”. Visi mūsu trūkumi kurus sevī ir jāuzvar , lai uzplauktu kā personība , savus pirmsākumus ņem lepnībā. Un sods par lepnību ir iekāre, no kā rodas arī pārējās sliktās rakstura iezīmes –skaudība, skopums, dusmas , ilūzijas…. Cilvēks , kas kaut ko iekārojot paliek piesaistīts pie sava iekāres objekta. Tas mūs sasaista kā cilvēkus un vienalga , ko iekārojam – vai naudu, slavu, baudu, kādu lietu. Cilvēks ieciklējas uz to ko iekāro un vairs neredz realitāti sev apkārt, un sāk darīt pilnīgi neprātīgas lietas, nerēķinoties ar sekām, ar citiem cilvēkiem. Kulturāli uzvesties mums traucē pašapmierinātība. Tieši lepnība liek darīt pāri citām dzīvām radībām, pat nogalināt tās. Lepnie domā , es esmu augstāks par citiem, tādēļ man ir tiesības izlemt un rīkoties kā es gribu ar pārējām dzīvām būtnēm. Vienīgais iemesls kāpēc mēs tā darām, piemēram nogalinam dzīvniekus , lai apmierinātu savas garšas karpiņas, ir tas, ka mēs domājam sevi esot augstākus par citiem. Aiz visiem pāridarījumiem citām dzīvām būtnēm , stāv akla ticība tam , ka mums ir taisnība. Vēdas saka , ka lepns cilvēks vienmēr ir agresīvs , pie tam to viņš pats neapzinās. Lepns cilvēks domā – ja man ir labi, tātad citiem arī jābūt labi. Un viņam pat neienāk prāta , ka viņš traucē citus . Lepns cilvēks ir pilnīgi pārņemts ar savu taisnību par savu viedokli. Pilnīgi visi mūsu trūkumi , kas ir mūsu sirdīs, pirmsākumu ņem no lepnības. Un jo ātrāk cilvēks aptvers lepnības graujošās sekas un ar to tiks galā , jo ātrāk viņš uzplauks , atvērsies kā personība. Katrā cilvēkā ir milzu daudz fantastisku īpašību, spēju utt., bet kamēr mēs netiksim vaļā no lepnības , šīs īpašības , talanti neuzplauks. Materiālā pasaule ir radīta priekš lepniem cilvēkiem, jo viss tiek darīts tā , lai cilvēkam pastiprinātu iekāri visās jomās. Kas savukārt ļoti atīsta egoismu. Egoisms , tas ir – mēs asociējam sevi ar to , kas mēs nemaz neesam. Tiekot vaļā no egoisma mēs aptversim, ka esam dvēseles, kurām piemīt milzīgas spējas. Bet iegūt šīs milzīgās spējas mēs varam tikai tad, kad tiekam vaļā no ilūzijām par to , kas mēs esam, ar ko mēs sevi asociējam. Jebkuriem mazvērtības kompleksiem līdzi nāk lielvērtības kompleksi. Tās ir savstarpēji saistītas rakstura iezīmes. Bieži cilvēki, kam ir ļoti lielas ambīcijas , liela pašapziņa, lepnība , aiz tā slēpj kādus savus mazvērtības kompleksus. Lepnība izpaužas gan kā milzīgi kompleksi, gan kā nekaunība. Ļoti bieži redzam nekaunīgus cilvēkus , kas demonstrē , ka jūtas brīvi. Viņi vienkārši savus mazvērtības kompleksus ir iedzinuši zemapziņā. Bet tas neatrisina problēmu! Viņi vienkārši ir uzlikuši nekaunības masku. Bet pareizi attiekties pret citiem cilvēkiem var tikai tad, kad iepazīstam sevi, saprotam , kas ir mūsu loma šinī dzīvē , un kādēļ vispār dzīvojam. Un to visu noskaidrojot mēs kļūstam par pilnvērtīgiem cilvēkiem, nevis kaut kādiem garīgiem invalīdiem. Un, tad mēs varam palīdzēt ne tikai sev , bet arī apkārtējiem cilvēkiem. Daudzi cilvēki bieži jauc pazemību ar kompleksainību. Kompleksi ir lepnības problēma. Un kā jau tagad zinām, sods par lepnību ir iekāre. Iekāre , kas ir pārmēru , rada milzīgas problēmas. Cilvēki vienkārši neapzinās, cik milzīgu postu iekāre atstāj uz cilvēka apziņu. Iekārei ir jābūt, tai ir vieta cilvēka dzīvē, jo iekāre atbild par cilvēka radošajām funkcijām, par darbības enerģiju. Šai enerģijai ir jābūt kontrolētai, jo citādi tā var cilvēku degradēt. Iekāres enerģija no materiālās enerģijas jātransformē smalkajā, garīgajā enerģijā. Šī iekāres enerģija tīrā veidā iegūst garīgu raksturu. To jātransformē no zemākā līmeņa līdz augstākajam līmenim. Bet , kad šī iekāres enerģija paliek zemākajā līmenī , tā sāk cilvēkam radīt kompleksus. Vēdas māca , tas cilvēks , kas ir pārņemts no iekāres, kļūst sasaistīts un nākošā dzīvē iegūst sasaistītu dzīvības formu – piemēram koki. Iekāre sasaista dzīvo radību. Cilvēks kuru ir pārņēmus iekāre viņs sāk uzvesties ļoti aprobežoti, neveikli. Cilvēks pārstāj normāli saprast, domāt, rīkoties. ieciklējas , vairs nedomā par turpmāko, un sāk neadekvāti , nedabīgi uzvesties, nerēķinoties ar sekām. Bet , kad cilvēks tiek vaļā no pārmērīgas iekāres , viņš kļūst dabisks, brīvs, sāk uzvesties ļoti viegli , vienkārši , ideāli jebkurā situācijā. Šāds cilvēks visu dara dabiski viegli un sāk pievērst sev visu cilvēku uzmanību. Šādam cilvēkam dzīve kļūst laimīga un arī visi apkārtējie kļūst laimīgi. Tādi cilvēki visiem sāk patikt un dzīvot paliek ļoti viegli . - Ceļš uz mājām-
Posted on: Thu, 01 Aug 2013 09:55:26 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015