Autors gan runā par teoloģiju, taču šķiet, to var gana pieļaujami reducēt uz zinātni kopumā. Pamatdoma: jaunas idejas zinātnē (T.Kūns teiktu, lielās un mazās „zinātniskās revolūcijas“) ienes tikai frīki, pat gadījumos, kad 100% kļūdās – impulss pietiekams, lai inspirētu pārdomas. Protams tas, ka šāds frīks pārvalda labā līmenī zinātnisko aparātu un metodes, procesu pastiprina un kļūdu īpatsvaru samazina. Taču tā kā tie lec ārpus rāmjiem, normāli zinātnieki no tiem atklāti vai slēpti norobežojas un ignorē – lai izvairītos no kogniktīvās disonanses pašo sun no iekšējiem konfliktiem. Taču parasti šīm idejām pievērš uzmanību kādi bijušie frīki, kurus nu jau sistēma iegrožojusi un aprobējusi, un sāk apspriest. Pie tam svarīgākais ir apspriest un nesajaukt uzvārdu, jo piekrišana vai noraidīšana te sekundāra. Jāpaiet gadiem 15-20, līdz paaugās tie, kuri šīs idejas manījuši jaunībā – tad sākas nopietnāka apspriešana un diskusijas, bet pati koncepcija pakāpeniski pielāgojas „normālajai zinātnei“ (Kūna apzīmējums), iekļaujoties pamatnostādnēs kā jauns pētniecības virziens. Tb kopš idejas dzimšanas jānomainās vienai pētnieku paaudzei. Interesanti. Jāpadomā par to.
Posted on: Mon, 09 Sep 2013 09:34:23 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015