Kasieris veikalā - jauns, enerģisks puisis - kaut ko saka mani apkalpojot. Es nesaklausu, izņemu austiņas no ausīm, kā, lūdzu?. Labdien! - viņš atkārto sparīgi un kaut kādā trakoti dvēseliskā intonācijā. Es pasmaidu, atņemdams sveicienu. Aiz manis rindā stāv solīda kundze ar vientuļu, nelielu viskija pudelīti iepirkumu groziņā. Nu pienākusi arī viņas kārta un kasieris sveicina viņu vēl sparīgāk un vēl dvēseliskāk. Mēs ar kundzi saskatāmies smaidot, es redzu, ka viņa knapi valda labdabīgus smieklus. Pie izejas mēs satiekamies vēlreiz un viņa priecīgi saka man - nu, vai tas kasieris nav viens feins puisis, ko?! Un man jāpiekrīt. Tas varētu būt savādi - es prātoju vēlāk - ka šādi jauki, cilvēciskas saskarsmes mirkļi manā dzīvē visbiežāk atgadās lielveikalos. Bet nekā īpaši savāda tajā nav, ja ņem vērā to, ka ar cilvēkiem vispār saskaros tikai šajos lielveikalos, autobusos, pa retam kaut kādās oficiālās iestādēs. Pārējo laiku es pavadu savā snaipera ligzdā uz dīvāna vai klaiņojot savā nodabā, ar soļiem izzīmējot man vien zināmus ornamentus pilsētas ielu kartē. Šajos sirojumos es vairos no ļaužu pārpildītām ielām, bet arī, kad uz tām tomēr esmu, es esmu viens. Jo ar cilvēkiem, kuri rīvējas gar mani tobrīd visos virzienos, mani nesaista neviens notikums, neviens kopējs pārdzīvojums - vienīgais, kas mums ir kopīgs ir tas, ka viņi, tāpat kā es, joprojām ir dzīvi. Tā ir ļoti trausla un paredzami pārejoša īpašība - uz tās pamata veidot brālību nesanāks. Pirms pāris dienām es gāju pa Nometņu ielu mājup. Saule cepināja visu caur debesu Mersedesa tonētajiem stikliem padarot apkārtni līdzīgu foto negatīvam. Man pretī un aiz manis un blakus man gāja kaut kādi cilvēki - kāds prasīja cigareti, kāds vēl kaut ko teica, es ierasti nepievērsu uzmanību un tad ieraudzīju uz asfalta sev priekšā nokritušu Haribo želejas lācīti sarkanā krāsā. Es apstājos - tā bija tikai sekundes trešdaļa, tomēr apstājos, pirms pārkāpt tam pāri un doties tālāk. Es nezinu, kas nostrādāja vairāk - kaut kāda atņemtā/nedabūtā salduma reflekss no neizslimotās un tāpēc ielaistās bērnības vai vesela asociāciju virtene, kas man izšāvās tobrīd caur prātu (spilgtākā no tām, ņemot vērā tobrīd apkārt esošo krāsu paleti - meitenīte no Šindlera Saraksta sarkanajā mētelītī. Meitenīte, kura tagad jau sieviete būdama, vienmēr paliks meitenīte sarkanā mētelītī līdz pat savai nāvei). Tagad es joprojām redzu to lācīti - pavisam skaidri - guļam uz sakarsušā asfalta, bet pat, ja man pieliktu stobru pie galvas, es nespētu atcerēties kaut aptuveni nevienu no simts cilvēku sejām, kas tobrīd arī mirguļoja kaut kur malās. Lācītis guļ uz pavisam tukšas, vientuļas ielas manas atmiņas atlasītā kadrā, kurš kniepadatām piesprausts zem plakstiņiem tagad lēnām izbalēs blakus pārējiem, lai kādu nakti tiktu arhivēts pavisam. Arhivēsies arī feinais kasieris no lielveikala, tikai vēlāk. Nedaudz ātrāk - solīdā kundze ar viskija blašķi. Lai nu kā - joprojām nepietiekami, lai sanāktu brālība. Ja Tu par to visu šaubies - pajautā Taileram Dērdenam.
Posted on: Sun, 13 Jul 2014 11:55:32 +0000