No vientulības uz vienatni (From Loneliness to Solitude) Vientulības pieredze ir ļoti sāpīga, no kuras cilvēks labprātāk izvairītos. Jo tā ir pieredze, ko esam piedzīvojuši kā mazi bērni, kad pārējie par mums smējās, un mēs bijām palikuši vieni paši pret visiem. Tā ir pieredze, ko iegūsti, kad visus izvēlas, bet tevi nē. Tā ir pieredze universitātē, kur katrs katram ir konkurents nevis draugs.Tā ir pieredze, kad neviens neklausās tevis rūpīgi sagatavoto lekciju vai iesnaužas tava sprediķa laikā. Katrs cilvēks ir piedzīvojis sajūtu, ka ir viens, vientuļš, viens pats. Tā ir universāla pieredze, taču mūsdienu rietumu sabiedrībā tā ir ieguvusi neparasti lielu izplatību un kļuvusi par cilvēka lielāko ciešanu iemeslu. Cilvēki viens ar otru runā daudz, bet tukši, laipnība ir ārēja, attiecības viegli veidojas un tikpat viegli beidzas. Cilvēki ne tikai dzīvo tā, it kā ne tikai nāves nebūtu, bet arī tā, it kā nebūtu sāpju. Un tā ir liela mūsu kultūras problēma – mēs lietojam anestēziju ne tikai pret fiziskajām sāpēm, bet arī pret visām citām sāpēm, kas mūs apdraud. Un šī anestēzija, ko lietojam, ir pārlieku lielā aktivitāte un nepārtrauktā aizņemtība. Ja mums nav kāds projekts, kurš jāpabeidz, draugs, kurš jāapciemo, grāmata, kas jāizlasa, televīzijas pārraide, kas jānoskatās, ja esam atstāti vienatnē ar sevi, tad tūdaļ iekrītam vientulībā, no kurienes varam izbēgt tikai atkal iesaistoties darbībā, skrējienā, aktivitātē. Tā ir bēgšana no sāpēm, kuras mūs sastop, kad paliekam vieni. Lai tas nenotiktu, mēs ķeramies pie ēdiena, jaunas grāmatas, jaunas filmas, e-pasta pārlūkošanas vai iegrimstam interneta dziļumos. Taču tā vietā mums ir jāuzdrošinās nostāties aci pret aci ar sevi. Tam ir vajadzīgs brīvs laiks. Un, neparasti, ka vārds skola, latīniski schola to arī nozīmē – laiks, lai saprastu sevi un pasauli nedaudz labāk, sabats, kurā mēs atstājam pasauli tādu, kāda tā ir, pārstājam to uzlabot, bet pievēršamies sev. Bieži lielas ciešanas savstarpējās attiecībās rodas tieši no tā, ka mēs iedomājamies, ka mums ir otram cilvēkam jāpalīdz tikt laukā no vientulības, no sāpēm, bēdām, problēmām. Mums liekas – otrs cilvēks ir no kaut kā jāglābj, vedot viņu uz tādu vietu, kur grūtības neeksistē. Tomēr neviens – ne draugs, ne mīļotais, ne vīrs, ne sieva, ne draudze, ne ģimene – neviens nevar piepildīt mūsu ilgas pēc pilnības un veseluma, un Pestīšanas. Attiecības ar cilvēkiem ir pārāk nepiemērotas un vājas, lai tām uzkrautu šīs dievišķās gaidas. Sagaidīt no cilvēciskajām attiecībām ko tādu nozīmē neizbēgami iet pretī lielai vilšanai un vientulībai, jo šādas attiecības sabruks zem šī pārcilvēciskā smaguma. Attiecībās ir jābūt kādai telpai, kurā cilvēki var viens otram tuvoties un viens no otra attālināties. Tā ir tikai iedoma, ka būt kopā nozīmē vairs nebūt vienam. Ir jābrīnās, cik ļoti cilvēki cieš no vientulības tieši ļoti tuvās un ciešās attiecībās esot. Viņi visu liek uz tām, bet kad tās neiztur šo spriegumu, cilvēki meklē jaunu „pestītāju” jauna drauga vai draudzenes, vai draugu pulka vai pat draudzes izskatā, cerot, ka atradīs beidzot to, pie kā dvēsele varēs nomierināties. Taču nekas šajā pasaulē nav tāds, pie kā dvēsele var beidzot rast mieru. Un tā mēs meklējam un meklējam, bieži neapzinoties, ka meklējam nepareizā virzienā un nepareizā vietā. Aiz mums paliek iznīcinātas attiecības un sāpināti cilvēki. Meklējot mieru, esam radījuši vēl lielāku nemieru kā sākumā. Cits iemesls ciešanām bieži rodas no pārprastā godīguma, proti, pārliecības, ka nekas nedrīkst palikt apslēpts, viss ir jāizrunā, viss ir jāzina. Šāds godīgums var būt arī ļoti nežēlīgs un pat, ja tas tāds nekļūst, tad padara attiecības virspusējas, paviršas, tukšas un bieži ļoti garlaicīgas. Bailēs no vientulības mēs nojaucam robežas, kas mūs atdala no otra cilvēka un nokļūstam pārlieku ciešā tuvībā. Tā vietā mums nevajadzētu atteikties no iekšējā patvēruma vai svētnīcas, taču nevis, lai aizsargātu sevi, bet gan, lai kalpotu otram cilvēkam un veidotu ar to radošas attiecības. Atvērtība zaudē savu jēgu bez iespējas tikt aizvērtai. Mūsu pasaule ir pilna ar tukšām pļāpāšanām, viegliem solījumiem, tukšām sarunām, bezjūtīgiem komplimentiem, tukšām slavas dziesmām. Tad, kad tu uzzini par otru cilvēku visu, attiecības kļūst tikpat garlaicīgas kā dzeltenās preses žurnāli. Mēs arvien vairāk sākam strādāt aiz atvērtam vai stiklotām durvīm vai vispār bez durvīm, kur viss ir redzams un atklāts, kur nav nekādu noslēpumu un dažkārt arī mūsu sarunas tādas ir, kurās mēs nemaz nejūtamies traucēti runāt par visu – sākot ar otra cilvēka algas lielumu līdz cita veida lielumiem. Taču šai atklātībai ir lielas ēnas puses. Tā nevis sekmē atklātību, bet gan provocē izlikšanos un vēl lielāku noslēgtību – tieši vientulību, kurā tu izmisīgi centies noslēpt savas dzīves mistēriju. Taču vientulība ir tuksnesis, kurā var paslēpties, bet nevar dzīvot. Tāpēc vientulība ir jāpārvērš vienatnē, kas salīdzinājumā ar tuksnesi, ir dārzs, kurā gan var paslēpties, gan arī dzīvot, gan baudīt tā augļus. Iziešana no vientulības ir pirmais solis ikviena cilvēka garīgā dzīvē. Tas ir ceļš pretī auglīgai vienatnei ar sevi. Vientulībā tu bēdz, bet no vienatnes tu audz. Vienatnes (solus –latīniski, no kā arī vārds solitude) nozīmi nedrīkst pārprast. Tā nav tikai būšana vienam pašam vientuļā vietā. Vienatne ir iekšējs stāvoklis, bieži pilnīgi neatkarīgs no ārējiem apstākļiem. Vienatni var atrast lielpilsētas un aktīvas dzīves vidū. Tai nav jāsaistās ar klosteri vai citiem fiziskas nošķirtības modeļiem. Tu vai būt viens tukšā mājā un ciest no vientulības vai arī baudīt vienatni. Tas pats var notikt cilvēku pilnā pieņemšanā. Vienatne dzimst sirdī. Realitātē mēs mētājamies starp šiem abiem poliem – vientulību un vienatni. Taču tad, kad mēs sākam šos polus apzināties, mūsos sāk attīstīties iekšēja izjūta par ceļu, kas mums ir ejams pretī vienatnei. Šīs izjūtas veidošanās ir garīgas dzīves sākums – ieklausīšanās Gara balsī, kas mūs uzrunā no iekšienes. Bieži mēs meklējam padomu ārpusē, jautājot cilvēkiem, kas man ir jādara un kas man nav jādara, taču pasaulē nav tik daudz padomdevēju, kas varētu mums palīdzēt visos šajos gadījumos. Beigās ir tā, ka viena pasaules puse prasa padomu otrai pusei, bet abas sēž vienā un tajā pašā tumsā un īstenībā neko viena otrai palīdzēt nespēj. Rainers Marija Rilke reiz rakstīja atbildi kādam jaunam dzejniekam, kurš lielajam meistaram nosūtījis savus dzejoļus un jautājis, vai ir vērts rakstīt tālāk. Taču Rilke ir atbildējis, ka nav tāda cilvēka, kas varētu šeit dot kādu padomu. Vienīgā iespēja ir jautāt sev pašam un meklēt sevī tos iemeslus, kuru dēļ būtu vērts rakstīt tālāk, līdz nonākt pie atziņas, ka tu mirsi, ja nerakstīsi, lai apziņa, ka vajag rakstīt dzimtu tevī pašā nevis būtu pateikta kā labs, bet pilnīgi nekam nederīgs padoms no ārpuses. Iet no vientulības pretī vienatnei nozīmē pakāpeniski radīt sevī telpu, kurā tu sāc dzirdēt savu iekšējo balsi, kas runā par tavu nepieciešamību būt, par tavu aicinājumu. Ieklausīties sevī nevis atbildēs, kas staigā pa pasauli no viena cilvēka pie otra, no vienām durvīm pie otrām, no vienas grāmatas uz otru. Ieklausīties tajā jautājumā, kuru šī tava iekšējā balss uzdod. Meklēt nevis atbildes, bet ieklausīties jautājumā. Vientuļam cilvēkam nav laika ieklausīties sevī. Viņš gaida tūlītējas atbildes. Bet vienatnes cilvēkam ir laiks vērst savu uzmanību uz tiem jautājumiem, kas mostas viņā pašā. Jo vienatnē mēs nonākam telpā, kurā satiekamies paši ar sevi. Tikai no šīs satikšanās var dzimt patiesas satikšanās ar citiem cilvēkiem. Tur, kā raksta trapistu mūks Tomass Mērtons, dzimst īsta mīlestība pret saviem brāļiem. Jo vairāk cilvēkā ir vienatnes, jo lielāku pieķeršanos viņš jūt pret citiem. No šīs vienatnes izaug nevis farizejiskā pateicība, par to, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki, bet gan patiesi cilvēciskā pateicība, ka es esmu tāds pats kā citi, ka esmu līdzīgs citiem, cilvēks starp cilvēkiem, kauls no viņu kaula, miesa no viņu miesas. Tā ir pateicība Kristus Garā. Tas ir prieks un lepnums par dāvanu būt cilvēkam, piederīgam pie būtnēm, par kādu kļūt izvēlējās pats Dievs. Tas ir prieks attapties pasaulē, kurā tev vairs neviens nav svešinieks. Tāpēc bez vienatnes nevienas attiecības – nedz draudzībā, nedz draudzē, nedz ģimenē – nebūs dzīvīgas un radošas. Bez tā mūsu attiecības allaž paliks trūcīgas un prasīgas, mēs būs viens otram kā pielipuši, atkarīgi viens no otra un sentimentāli, viens otru izmantojoši un viens uz otra parazitējoši, jo bez vienatnes pieredzes mēs nekad nesapratīsim, ka otrs ir kaut kas cits nekā mēs, ka otrs ir kaut kas pats par sevi un nevis mūsu dzīves piepildījums, pildījums, mūsu vēlmju īstenotājs un trūkuma piepildītājs. Mīlestības noslēpums respektē otra vienatni un rada telpu, kurā mēs varam dalīties viens otra vienatnē, ievērojot viens otra individualitāti, paliekot pazemīgā distancē viens no otra iekšējā sirds svētuma, tikai otram piederošā dārguma. Tur mēs sākam saprast viens otra iekšējo balsi un pamazām nonākam Tā tuvumā, kas mūs ir pirmais mīlējis, no kura nāk visas patiesās attiecības, draudzības un mīlestība. Jo kā raksta Rilke, mīlestība ir tas, kurā divas cilvēka vienatnes aizsargā viens otru, robežojas viena ar otru, sveicina viena otru. Mēs visi esam salas vienā kopējā jūrā, un draudzība un mīlestība vienā brīdī sasniedz robežu, aiz kuras dzimst divu cilvēku kopīga vienatne, kurā vairs nav iespējama atsevišķa vientulība. Šī vienatne atrodas ārpus laika un telpas, kas izskaidro nereti mulsinošo sajūtu, ka ir daži draugi, ar kuriem tu jūties tuvāks to prombūtnē nekā to klātbūtnē. Mūsu fiziskā klātbūtne ar visiem tās mīnusiem nereti traucē realizēties mūsu attiecībām pilnībā, jo tuvi draugi viens otram nozīmē daudz vairāk nekā tas ir vārdos, kustībās, pieskārienos, ārējā dzīvē izsakāms. Dažkārt prombūtne ir nevis attālināšanās, bet gan tuvināšanas un tas ir, ko mēs piedzīvojam Jēzus debesbraukšanas notikumā. Draudzība, kopība, mīlestība ir nevis ārēji izsakāmas parādības, bet mūsu iekšējās kvalitātes, kuras nevar noorganizēt, ieplānot, taču, ja mūsos ir dzimusi kopīga vienatne, tad mēs varam tās piedzīvot kā lielu Gara dāvanu. Viens kopīgās vienatnes piemērs ir Vasarsvētki, kad dažādi cilvēki piepeši dzirdēja citus runājam katrs savā valodā. To nevar noorganizēt, tas var tikai notikt kā dāvana. Kustība no vientulības uz vienatni ir ceļš, kurā tava dzīve pakāpeniski mainās – tā vairs nav baiļpilna reakcija uz kaut ko, bet kļūst par mīlestības pilnu atbildi kaut kam. Cilvēka dzīve bieži paiet reaģējot. Tāpēc mēs vienmēr esam tik aizņemti un prom no sevis skrienoši. Ir vērts pajautāt, cik daudz no tā, ko mēs lasām un sakām, aizstāvam un apmeklējam, rakstām un organizējam ir vienkārši impulsīva reaģēšana uz to, ko no mums prasa apkārt notiekošais. Un cik daudz no tā visa ir dzimis mūsu pašu dziļākajā iekšienē un vienatnē. Tikai tur mēs varam būt cilvēki, kas uzmanīgi un ilgi ieklausās pasaulē un meklē pēc godīgas atbildes uz to. Nouvens apraksta gadījumu, kad viens priesteris ir atteicies abonēt New York Times, jo šis laikraksts ir nebeidzamu stāstu sērija par skandāliem, noziegumiem, kariem, varas spēlēm un politiskām manipulācijām, kas viņu visu laiku atrauj no lūgšanām un garīgās dzīves. Taču dzīvot garīgu dzīvi nav aizslēgt durvis pasaulei, bet gan pamosties iepretī pasaulei, atvērties tai. Aizvērt sevi nozīmē baiļpilnu reakciju. Atvērt sevi nozīmē brīvu un drošsirdīgu atbildi tam, kas pasaulē notiek. Mūsu dzīves bieži kā laikraksti sastāv no dažādu notikumu sērijām, kurus šad un tad pārtrauc uzplaiksnījumi no mums dāvinātā Svētā Gara gaismas. Taču tieši šie uzplaiksnījumi ir tie, kuriem vajadzētu pievērst uzmanību. Nouvens min piemēru par kādu profesoru, kurš ir teicis, ka visu savu dzīvi viņš ir vērojis, ka viņa dzīves darbs tiek pārtraukts un torpedēts, līdz viņš ir sapratis, ka tieši tas, kas to pārtrauc un torpedē, ir viņa dzīves darbs. Un tas mūs ved pie nākamās tēmas, pie ceļa no naidīguma pret pasauli un citiem uz viesmīlību, un tieši tas ir ceļš, kā mēs vienatnē neesam vieni, bet kopā...
Posted on: Mon, 18 Nov 2013 09:06:45 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015