Saha! 10.diena šķiet viena no piepildītākajām dienām visā ceļojumā. No rīta kā cēlušies, tā vēlušies atkal džipā iekšā. Braukāsim pa neceļiem un bezceļiem. Rīta rosmei, iebraucam kādā melnu jo melnu cilvēku ciemā, kur mums tiek sniegts koncerts un paši ar izdancojamies kopā ar viņiem. Jautri gan! Pašu radīti instrumenti veido kolosālu skaņu. Braukājam pa tuksneša smiltīm tāpat kā ziemā slidinamies ar auto pa ledu. Laiku pa laikam iestigstam, bet šis auto radīts speciāli šādiem ceļiem, jo tajā ierīkota papildus ātrumkārba vēl zemākiem pārnesumiem, kas viegli izceļ auto no smiltīm. Esam tieši pie Alžīrijas robežas, pāri gan nav ļauts tikt valstu saspīlēto attiecību dēļ. Arābu mūzikai un jamaikas regejam skanot, slīdam tālāk, līdz nonākam mazā, mazā nometnē, kur teju vai visu mūžu kopā ar savu ģimeni nodzīvojusi kāda pavecāka kundzīte. Viņa laipni uzņem mūs savā "namā", cienājot mūs ar tēju un stāstot par dzīvi tuksnesī. Mums nav īsti izprotams, kā var tā dienu no dienas dzīvot, bet redz, ka var gan... Tālāk apskatam dažas skaistas vietas- fosīlijas miljoniem gadu vecas, baltā akmens ieguves vietas un dārzu, kurā tiekam iepazīstināti ar ļoti daudziem Āfrikā augošiem augiem. Kolosāli!!! Jau tagad diena izdevusies pilnībā. Dīvaini gan, ka pat apstājoties civilizācijai nepieejamā vietā, pēc mirkļa kāds tirgotājs vai bariņš bērnu būs klāt un piedāvās kādu paša radītu brīnumdarbu. Bet... Tas vēl nav viss... Esam atpakaļ viesnīcā, lai paēstu pusdienas un mazliet paķertu saules starus, bet ne cik ilgi nav jāgaida un rāpjamies kamieļa mugurā. Jājiens cauri tuksnesim ir sācies. Atkal jau pamani, ka vērojot tuksneša kāpas, aizej savās domās tik tālu, ka nedzirdi, kas notiek apkārt. Nav kamielis ērtākais transporta līdzeklis, bet jaunam, interesantam piedzīvojumam pašā laikā. Piedodiet par rupjību, bet kamieļi pierāda, ka teiciens- nedirs bumbiņas, kas neripo, ir aplams! tuksnesī ripo un kā vēl ripo :) Tā kratoties un priecājoties par iegūto iespēju, nokļūstam galamērķī, tieši kā nomērīts uz saulrietu. Uzkāpjam augstākajā tuksneša kāpā, lai mierā un klusumā vērotu saulīti aizejam aiz pamales. Ar katru mirkli šajā ceļā mēs piepildam sevi aizvien vairāk un vairāk. Puiši izmēģina savus spēkus ar snowborda dēli laižoties lejā pa kāpu :) neslīd gana labi gan... Šonakt nakšņošana ārā, teltīs, tuksneša vidū. Kas var būt labāks par šo? Pilnmēness apspīdēti, sēžamies/guļamies pie galda. Kad liekas, ka ar pirmo ēdienu - rīsi ar dārzeņiem esi gana pilns, tiek atnesta tajine (gaļa ar dārzeņiem) un beigās vēl fantastiski garšīgas vīnogas ar meloni. No kurienes tas viss šeit uzradās? Pēc tādas maltītes, viss, ko vari izdarīt, apgulties smiltīs un vērot zvaigznes. Redzams ir viss, gan lielie greizie rati (droši, ka arī šeit cilvēkiem naktī tie rāda ceļu), gan mazie greizie rati, saprotamāki, jau izpētīti un jocīgi zvaigznāji. Skaidri redzamas spīdam arī pa kādai planētai un manu uzmanību pievērsusi kāda dīvaina zvaigzne, kas, manuprāt, spīd tumši sarkana. Debešķīgs skats. Nu kā lai nesmaida par šo visu? It sevisķi, ja fonā tam visam atkal skan Āfrikāņu mūzika, ko spēlē 3 puiši, kas mūs līdz šejienei atgādājuši. Vēlāk arī savu roku izmēģinām uz bundziņām. Laiks doties gulēt, bet tik ļoti gribās šo visu vēl paildzināt. Ar Jančuku nolemjam tomēr doties nelielā pastaigā pa tuksnesi. Mazliet bail gan apmaldīties un noklīst no teltīm, bet vēlme pēc sirreālām sajūtām ņem virsroku. Tu staigā un jūties it kā kādā filmā iekāpis, it kā tas viss nenotiktu ar Tevi un bonusā visam tas pilnmēness. Vējš gan arī pamatīgs un laiku pa laikam acis tiek pieputinātas pilnas ar smiltīm. Miedziņš teltī un svaigā gaisā salds. 11.diena iesākas agrāk par citām, jo mums noteikti jāredz saullēkts tuksnesī. Ja Jūs zinātu un es spētu aprakstīt, kas tas ir par skatu. Sēdi kāpas malā, smiltis iet pa gaisu un saulīte parādās pie apvāršņa, iekrāsojot debesis dažādās krāsās. Šo visu redzēt un piedzīvot es novēlētu ik vienam. Bet nu laiks doties atpakaļ. Kamieļi mūs jau gaida un jājiens :) atpakaļ var sākties. Šodien gan tas ir mazliet grūtāk kā vakar, jo vakardienas kamieļa pieskārienu starp kājām jūt diezgan pamatīgi :) Mūsu tuksneša ceļojums ir beidzies un tagad mums priekšā 500 km ceļš līdz Fesai. Pa auto logu turpinām apbrīnot dabu, kas reizē tik vienāda un reizē tik ļoti mainīga. Rodas sajūta, ka esam baigie veiksminieki ar to vien, ka piedzīvojam ko šādu. Redzam gan kanjonu, gan militāro pilsētu, gan ābolu pilsētu un visbeidzot apkārt esošie līdzenumi kļūst zaļi. Un pārsteigums- mežs. Kādā mežā dzīvo pērtiķi, kurus izdodas arī no rokas pabarot. Izbraucam pat cauri "biezo" pilsētai, kura vairak atgādina šikāko Eiropas ciematu, nekā līdz šim šeit redzētos ciemus. Uz šiem cilvēkiem laikam vietējie likumi neattiecas. Beidzot esam tikuši līdz Fesai. Dibens nosēdēts, bet skaidri jūtams mazliet eiropas pieskāriens. Apkārtne koptāka un zaļāka. Bet tratatā, atkal tirgus tieši pie naktsmītnes... Visur lido putni, tāda sajūta, ka vētra tuvojas. Izmetam kārtīgu loku (auch, vēl 3 lakati somiņā, nu runā viņi ar mani, ka es jums saku :) ). Liekas, ka šeit cilvēki mazāk uzbāzīgi un teju vai jocīgi, ka no mopēdiem ne miņas. kalnā augšā, kalnā lejā. Mazā kafejnīciņā paēdam gardas vakariņas... Nu, Fesa, saturies, rīt mēs Tevi kārtīgi izķemmēsim :)
Posted on: Thu, 19 Sep 2013 21:00:19 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015