Latvijas bezizmēra neatkarība Kādai mātei auga meita, kuru tā bez gala mīlēja un lutināja, un kuras iegribu apmierināšanai veltīja visu savu dzīvi, prasmes un enerģiju. Pārlutinātajai meitai vēl nebija 12 gadiņu, kad tā ar prieku zaudēja savu nevainību. Lai izbaudītu savu plaukstošo sievišķumu un varu pār pretējo dzimumu, meita arvien biežāk atdevās ne tikai vecāko klašu zēniem un tuvumā dzīvojošiem precētiem un neprecētiem vīriešiem, bet arī piedalījās grupveida seksuālās orģijās. Tā viņa pat nejuta, ka ne vairs pati valda pār vīriešu zemākajiem instinktiem, bet tiek rupji izmantota šo instinktu apmierināšanai. Pēc katras tādas orģijas māte, kura negribēja pārāk aizvainot savas meitas patmīlību, maigi rājās un brīdināja: „Meitiņ, ja tu tā turpināsi, tu vari zaudēt savu nevainību.” Ļoti līdzīgi rīkojas Latvijas patriotiskais tusiņš, kad runa ir par Latvijas valstisko neatkarību. Par kādas valsts neatkarību nopietni runāt var tad, ja šai valstij ir savi mērķi un intereses, un ja šī valsts konsekventi īsteno patstāvīgu politiku savu mērķu un interešu sasniegšanai. Latvijai savu mērķu un atbilstošas politikas nav bijis jau kopš 1991. gada rudens, kad I. Godmaņa valdība pilnīgi atteicās no LTF programmas un bez atlikuma atdevās ASV dominētā globālā kapitāla prioritāšu apkalpošanai, ar to pati cerot iekļauties globālajā elitē. Līdz ar to Latvija un tās iedzīvotāji tika pakļauti „Vašingtonas konsensa” politikai, kuras kārtējās prioritātes Latvijai nepārtraukti diktē ārējas institūcijas. Kopš tā laika vienīgie Latvijas „politiskās elites” mērķi bija aizvien dziļāka Latvijas integrācija globālā kapitālisma institūcijās (SVF, PB, PTO), aukstā kara periodā ASV radītajās institūcijās (NATO, ES, eurozonā), kā arī ieplānotajā „Transatlantiskajā tirdzniecības un investīciju partnerībā”, kuru publicisti nosaukuši par „Ekonomisko NATO” vai „Jauno aliansi jaunajai globālajai kārtībai” (A New Alliance for a New Global Order). Latvijas „neatkarību” kopš 1991. gada var salīdzināt ar zirga neatkarību no jātnieka (saimnieka). Zirgs iet tur, kur un cik ātri jātnieks tam pavēl, zirgs velk vai nes to kravu, kurā jātnieks to iejūdz. Jātnieks nosaka, cik, kad un ko zirgs ēdīs un dzers, kur, kad un cik gulēs un kad viņu vedīs uz lopkautuvi. Jātnieks jeb saimnieks savās interesēs bez atlikuma izmanto visu zirga enerģiju un prasmes. Šai neatkarības totālajai likvidācijai Latvijas iedzīvotāji nepretojās, bet to pat apsveica, krītot kārdinājumā globālā biznesa solījumiem. Tie, kas sevi dēvēja par patriotiem, izlikās, ka Latvija arvien ir pilnīgi neatkarīga valsts, un konsolidējās ap vietvalžu režīmu, lai cīnītos ar iedomātiem „neatkarības” pretiniekiem, kurus ērtības labad sauca par „prokremliskajiem spēkiem” vai „sarkano mēri”. Šāds „neatkarības teātris” turpinās jau 22 gadus, „prokremlisko spēku” birku pēc vajadzības piekarinot tai vai citai partijai vai personai. Arguments, protams, absurds, jo arī Kremļa „elite” 1990. gados bija izvēlējusies to pašu Krievijas neatkarības likvidācijas, perifērijas kapitālisma un integrācijas globālā kapitāla institūcijās ceļu. Bet „patrioti” ar šādām niansēm savus prātus neapgrūtina. Krievija un krievi viņiem arvien simbolizē „Sarkano impēriju”, it kā laiks būtu apstājies un sastindzis 1940. gada 17. jūnijā. Lai arī kā Rīgas vietvalži globālā kapitāla interesēs spīdzinātu, aplaupītu, izvarotu, iznīcinātu un morāli degradētu savus lojālos pavalstniekus, „patrioti” aizvien izliekas, ka Latvija ir neatkarīga valsts, kuru pārvalda vietējās partijas un viņu līderi. Tā vietā, lai cīnītos par Latvijas neatkarības atjaunošanu, viņi apgalvo, ka Latvija jau 23 gadus ir neatkarīga valsts, vietvalžus dēvē par „mūsu valdību”, Saeimu – par „mūsu parlamentu”, bet politiskos aktierus, kas visi vienoti apkalpo to pašu globālo kapitālu, – par „mūsu partijām”. Vēl vairāk – arī paši „patrioti” veido kārtējas partijas, lai tiktu pie siles un iespējas ienesīgi apkalpot globālās korporācijas un to oligarhus. Taču globālā sistēma, kuru tuvredzīgā un lepnīgā triumfālisma aizgrābtībā (pasludinot uzvaru „aukstajā karā”) 1990. gadu sākumā uzslēja ASV neformālā impērija, jau pēc 10 gadiem sāka nenovēršami brukt. Lai kādus glābšanas pasākumus izvēlētos sociopātiskie globālā kapitāla kalpi, tie šo globālās impērijas iziršanu nespēj apturēt. Patlaban mēs dzīvojam augstas nestabilitātes un konfliktu eskalācijas periodā, kad vecā kārtība vairs nedarbojas, bet jaunā vēl nav izveidota, taču globālā kapitāla marodieri turpina izlaupīt valstis, kuras sevi neaizsargā. Mostas un savas intereses sāk apzināties gandrīz visi pasaules reģioni, kas bija nonākuši globālā kapitāla atkarībā. Mostas arī Austrumeiropa. Tikai Latvija tā ieskrējusies, ka vairs nespēj apturēt savu ieilgušo pašiznīcināšanās orģiju. Tikai „patrioti” turpina pūst vecos propagandas burbuļus, un izliekas patiesi izbrīnīti, ja kāds no vietvalžiem pieņem kādu, viņuprāt, „Latvijas interesēm neatbilstošu lēmumu”. It kā viņi – šie „patriotisko burbuļu pūtēji” – 23 gadus būtu dzīvojuši uz mēness un tā arī nebūtu pamanījuši, ka no neatkarības Latvijā jau sen nav ne smakas. Vai tiešām latvieši ir neglābjama kolaborantu nācija? Jānis Kučinskis
Posted on: Sun, 28 Jul 2013 11:21:10 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015