Te-populāra versija, 2005.gada raksta par Kalpaku: Pirmais Pagaidu valdības bruņoto spēku komandieris 1882. gada 6. janvārī Meirānu pagasta Liepasalās zemnieka ģimenē piedzima Oskars Kalpaks, kuram bija lemts kļūt par vienu no ievērojamākajām personībām Latvijas Neatkarības kara un pat visa 20. gadsimta Latvijas vēsturē. Tieši šī iemesla dēļ par viņu ir rakstīts ļoti daudz. Gan pozitīvi (Latvijas Republikā līdz 1940. gadam), dažkārt pat pārspīlēti, gan noniecinoši – padomju varas gados (cik nu vispār tika runāts par tādiem „vecās varas” simboliem kā Oskars Kalpaks). Mūsdienās parādījušies atsevišķi pētījumi, kuros šī leģendārā cilvēka dzīve analizēta zinātniski un vispusīgi (Ēvalda Mugurēviča darbs). Tomēr joprojām sabiedrībā un pat zinātnieku aprindās turpina pastāvēt ar O. Kalpaka personību saistīti lielāki un mazāki mīti. O. Kalpaks armijā dienēja no 1903. gada. 1905.–1908. gadā mācījās un beidza Irkutskas kājnieku junkurskolu, bet vēlāk bija virsnieks Varšavā un Kostromā. Aizrāvās ar vijoļspēli un militāro literatūru. Pasaules karā piedalījās no pirmās dienas, Rietumu un Dienvidrietumu frontē sasniedzot apakšpulkveža pakāpi. Par varonību apbalvots ar visiem viņa dienesta pakāpes virsniekam iespējamajiem ordeņiem, ieskaitot izcilo Svētā Jura ordeni un Svētā Jura zobenu. Atvaļināts 1918. gada sākumā kā pulka komandieris, līdz rudenim dzīvoja Krievijā, neiesaistoties Pilsoņu karā. Tad atgriezās tēva mājās. Šķiet – ar domu nodarboties ar lauksaimniecību. Taču pēc Latvijas proklamēšanas iestājās Vidzemes kara apgabala apsardzības štāba dienestā Cēsīs, iesaistījās kara darbībā pret ienākošo padomju karaspēku, atkāpās uz Rīgu un 31. decembrī tika iecelts par latviešu karaspēka (vēlāk – 1. latviešu atsevišķā bataljona) komandieri. Vadīja to cīņās Kurzemē, 1. martā tika paaugstināts par pulkvedi, bet 6. martā – pārpratuma sadursmē pie Skrundas ar formāli sabiedrotā vāciešu karaspēka vienību tika nāvīgi ievainots. Galvenais O. Kalpaka nopelns 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā – šķietami bezcerīgā militāri – politiskajā situācijā, kad visi pārējie augstākie virsnieki faktiski bēga uz Rietumiem (pulkvedis Mārtiņš Peniķis, apakšpulkveži Jānis Ruškevics, Roberts Kļaviņš, Jānis Imaks, apsardzības ministra biedrs Gustavs Grīnbergs u.c., pamanāms nebija arī otrs ministra biedrs apakšpulkvedis Roberts Dambītis), bet kapteinis Jānis Balodis no amata atteicās, viņš vienīgais izrādīja gatavību to uzņemties. Arī cīņu laikā Kurzemē viņš parādīja ne tikai drosmi un uzņēmību kaujas laukā, bet arī uzticību valdībai ļoti sarežģītu attiecību apstākļos ar vāciešiem. Izpelnījās ne tikai savu karavīru, bet arī valdības politisko pretinieku (piemēram, Liepājas gubernatora – ģenerāļa Ridigera fon der Golca) cieņu. Mīti par Oskaru Kalpaku Mīts: Pubicistikā parādās pilnīgi absurda versija par Kalpaka tjurkisko izcelsmi, saistot to gan ar dažkārt lietoto uzvārda rakstības formu „Kolpaks”, gan 1919. gada fotouzņēmumos redzamo Krievijas armijas jērenīcu (pareizāk – „papahu”) viņa galvā. Uzvārda latvisko izcelsmi lieliski pierāda Ē. Mugurēvics, savukārt jērenīcas tajā laikā nesāja ne tikai daudzi Latvijas Pagaidu valdības spēku, bet arī (pat vēl vairāk) Somijas un Igaunijas armiju karavīri, kas bija izskaidrojams vienkārši ar apstākļiem.– karavīru apgādē tika izmantots noliktavās esošais. Mīts: Kalpaks bijis reakcionārs, jo piedalījies 1905. gada revolūcijas apspiešanā. Balstīts uz faktu, ka O. Kalpaks, mācīdamies Irkutskas kājnieku junkurskolā 1905. gadā (kopā ar vēl vairākiem desmitiem junkuru vai audzēkņu) saņēma medaļu „Par uzcītību” – par piedalīšanos nemieru apspiešanā šajā pilsētā. Visi, kas bijuši armijā saprot, ko nozīmē pavēles un to izpildīšana, sevišķi kara skolas audzēkņa gadījumā, savukārt visi, kas ir pazīstami ar Krievijas armijas vēsturi zina, ka tajā medaļu piešķiršanai bija diezgan masveidīgs raksturs (tāpat kā vēlāk tās tradīciju pārmantotājā – Padomju armijā), kuras mērķis ir stimulēt apbalvojamo dedzību dienestā. Saskaņā ar šādu apgalvojumu, reakcionāri bija visi latvieši, kuri revolūcijas laikā dienēja armijā, jo vairākus gadus karaspēks palīdzēja policijai uzturēt kārtību teritorijā no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam.. Pirmkārt, Jukums Vācietis, kurš vispār dienēja Rīgas unteroficieru mācību bataljonā, viena no kura rotām apšāva demonstrantus Daugavmalā, un daudzi, daudzi citi – arī par „demokrātisko” dēvētais ģenerālis Roberts Kļaviņš u.t.t. Mīts: Kalpaks 1918.-1919. gadā, pēc ilgā dienesta Krievijas armijā vairs nav pratis latviešu valodu. Patiesi, tādi virsnieki Latvijas armijā bija, taču viņi bija bijuši atrauti no dzimtenes ievērojami ilgāk, otrkārt, dienesta laikā neviesojās dzimtenē tik regulāri kā Kalpaks, treškārt, arhīvā esošās 1. Latviešu atsevišķā bataljona dokumentācija apliecina, ka O. Kalpaks latviski mācēja samērā labi, jo pretējā gadījumā nespētu šajā valodā pašrocīgi sastādīt pavēles. Mīts: Kalpaks – pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks. Latvijas armija tika izveidota tikai 1919. gada jūlijā pēc 1. Latviešu atsevišķās brigādes (par tādu aprīlī tika izvērsts 1. latviešu atsevišķais bataljons) un Ziemeļlatvijas brigādes apvienošanās. Kalpaks bija komandējis Landesvēra sastāvā esošā 1. Latviešu atsevišķo bataljonu. Jā, ir iespējams to dēvēt par ārkārtīgi sarežģītās attiecībās ar vācu pavēlniecību un administrāciju esošās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem, taču ne par Latvijas armiju. Tāpēc vien, nekādi nenoniecinot Kalpaka milzīgo nopelnu Latvijas armijas izveides procesā, nedrīkst salīdzināt viņu ar citu tautu atbrīvošanās laikmeta militārajiem līderiem – somu G. Mannerheimu, poli J. Pilsudski vai igauni J. Laidoneru. Iespējams un ticams, ka to varētu darīt, ja J. Kalpaks nebūtu kritis 1919. gada 6. martā. Traģiskākais (jo saistīts ar šī neapšaubāmi varonīgā cilvēka nāvi) un līdz 1940. gadam politizētākais mīts – par Kalpaka bojāeju un viņa pēdējiem vārdiem. Pilnīgi precīzu patiesību šodien noskaidrot vairs nav iespējams. Bet, lai ko savas dzīves pēdējās minūtēs būtu teicis Kalpaks (versijas: „Balodi, palieciet manā vietā”, Golubchik, ostantesj za menja”, kas gan ir mazticami, vai tamlīdzīgi), tam nav sevišķas nozīmes. Jo pulkvežleitnants Jānis Balodis bija aiz viņa vecākais virsnieks bataljonā gan pēc pakāpes, gan amata (1. rotas komandieris). Pat ja Kalpaks nebija teicis neko, kas arī ir ticami, ņemot vērā ievainojuma raksturu, J. Balodim vienkārši bija jāstājas mirstošā komandiera vietā. Tādēļ visas tālākās diskusijas jāuztver vienīgi kā vēlāk, sevišķi autoritārā režīma laikā, radušos vēlmi pamatot J. Baloža glorificēšanas kultu vai pretoties šai tendencei, nevilšus ievelkot šajā ne pārāk ētiskajā diskusijā arī O. Kalpaku, kurš pie tās izcelšanās nekādi nebija vainojams. Vēl šodien, mēģinot analizēt Kalpaka darbību, nevilšus tiek radīti jauni mīti pat tur, kur tiem vienkārši nav pamata. Egils Zirnis kopumā ļoti labajā rakstā par O. Kalpaku (SestDiena, 2005. g. 5. novembris) pareizi atzīmē, ka viņš bijis Krievijas sociālistu revolucionāru (eseru) partijā, taču pilnīgi nepamatoti apgalvo, ka neesot skaidri iestāšanās motīvi, jo „daudzi latviešu virsnieki pēc revolūcijas stājušies eseros un citās kreisajās partijās, lai saglabātu savu dzīvību”. Pirmkārt, terors pret virsniekiem karaspēkā sākās tikai 1917. gada vasarā (turklāt, galvenokārt rezerves daļās aizmugurē, mazāk frontēs, un vismazākajā mērā Rumānijas frontē, kur radikālo lielinieku iespaids bija visniecīgākais) un tas neizraisīja masveidīgu viņu iestāšanos partijās, drīzāk otrādi. Otrkārt, virsnieki (arī latvieši) un sevišķi tā saucamie „miera laika virsnieki” (par tādiem pirms kara kļuvušie), pie kuriem piederēja arī Kalpaks, vispār partijās stājās reti. Un, ja stājās (kā Kalpaks frontē ārpus Latvijas vai Jukums Vācietis Latviešu nacionāldemokrātu partijā Rīgas frontē), tad – vadoties pēc pārliecības. Treškārt, Kalpaka motīvi ir pilnīgi skaidri – tieši eseri visnoteiktāk uzstājās par zemnieku interesēm, kas viņam bija sevišķi tuvas ne tikai kā zemnieka dēlam, bet arī kā virsniekam, kurš savus atvaļinājumus regulāri pavadīja tēva mājās Meirānu pagastā, uz Vidzemes un Latgales robežas. Ne velti daudzi ārzemnieki vēlāk Latviešu zemnieku savienībā saskatīs zināmu līdzību tieši ar eseriem. Nav ne mazāko šaubu, ka Oskara Kalpaka nopelni Latvijas valsts labā ir ļoti nozīmīgi. Viņš ir pelnījis atmiņu un pieminekli. Kā latvietis, karavīrs, cilvēks, kurš palika uzticīgs savai valdībai un tautai arī apstākļos, kad daudzi vairs nekam neticēja. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš to apliecināja, samaksājot ar visdārgāko – dzīvību.
Posted on: Mon, 23 Sep 2013 07:03:50 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015