Vakar nopublicēju šeit fragmentu no savas grāmatas. Šodien turpināšu - te būs pirmās daļas turpinājums (sākumu skat. vakardien)...: ...Kad cilvēks nopērk jaunu māju, viņš noteikti saista dzīvi šai mājā ar jaunām vēsmām savā dzīvē, ar pārmaiņām. Pārmaiņas ir tas, kas mudina cilvēki iegādāties jaunu māju, izvēlēties citu dzīves vietu un bieži vien ceļot tālu, tālu prom... Un cilvēkiem vajag pārmaiņas, jo pilnīgi noteikti gandrīz jebkuram cilvēkam ir kas tāds, ko viņš vēlas aizmirst, no kā viņā vēlas tik vaļa, vai kas tāds, ko cilvēks nav atradis savā dzīvē līdz šim, bet ko viņš zina, ka ir jāatrod, jo bez tā dzīve nevar turpināties. Tāpat kā pilnīgi noteikti katram cilvēkam ir kāda iekšēja doma, ka to un to dzīvē viņš varēs izmainīt tikai tad, ja atbrīvosies no „tā un tā”. Mēs visi dzīvojam „ja...tad” vārdu salikuma daudzpunktos, jo mums katram ir kādi priekšnoteikumi, kaut kādi savi „ja ... tad”, „kad man..., tad es...”, knifi, kuru izpildīšanos mēs uzskatām par tādām kā dzīves dotām caurlaidēm ceļā uz mērķu sasniegšanu. Ceļš līdz viņa jaunajai mājai bija tieši tāds, kādu viņš to bija iedomājies. Bija rudens, bērzu birzis gar ceļa malu jau bija iekrāsojušās sārti dzeltenas, vēja brāzmas dzenāja pāri ceļam lapas visiespējamākajās rudens nokrāsās. Mašīna strauji traucās starp šo rudens burvību, ik pa pāris simts metriem metot līkumus pa labi vai pa kreisi pa līkumoto ceļu. Rudens bija savā plaukumā, debesis bija zilas ar retiem mākoņiem, temperatūra ārā bija ap 10 grādiem un pa atvērto auto logu sejā sitās dzestrais Pensilvānijas lauku gaiss. Te pat jau kaut kur ir jābūt pagriezienam uz lauku ceļu, pa kuru braucot, var nokļūt līdz viņa nesen iegādātajai mājai. Māju viņš iegādājās pēc fotogrāfijām un pēc vairākām videotūrēm, kuras viņam sarīkoja nekustamo īpašumu aģentūra, caur kuru viņš bija atradis šo kā viņš bija izlasīji s reklāmas plakātā „lauku brīnumu”. Četru guļamistabu divstāvīga lauku māja ar plašu terasi un 4 akru zemi upes krastā – tas bija tieši tas, par ko viņš bija sapņojis... Viņš piestāja ceļa malā un izņēma karti no cimdu nodalījuma. Tieši tā arī viņš bija domājis, ka pirmo reizi atrast māju pēc kartes nemaz nebūs tik viegli, jo , lai arī kartē ir skaidri iezīmēts ceļš, dabā to nebija tik viegli atrast – un viņš padomāja, ka tas bija labi, jo viņam tieši gribējās, lai māja būtu paslēpta no jebkādiem garām braucējiem ., lai neviens nejaušs garāmgājējs netraucētu viņa mieru... nedaudz noslēpumainības, nedaudz pazudušo valstību mīklainības un nošķirtības no pasaule s- tas bija tieši tas, ko viņš tagad vēlējās un tas bija tieši tas, kā dēļ viņš bija izvēlējies šo jau ilgus gadus tukšu stāvošo lauku īpašumu – šeit nebija kaimiņu un nebija lieku acu,. Ieskatījies kartē un atradis jau viņa paša iepriekš veikto atzīmi ar uzrakstu „griezies šeit” viņš saprata, ka līdz pagriezienam ir atlicis pavisam nedaudz, varbūt kāds puskilometrs. Un šo puskilometru viņš nobrauca pavisam lēnām, pilnīgā mierā, vēlēdamies pēc iespējas uzmanīgām ievērot visas detaļas, visus sīkumus, visus nolūzušos kokus vai pakalnus... lai pēc tam, kad viņš veiks šo ceļu nākamreiz, viņam jau galvā būtu tāda kā karte, lai viņam būtu galvā kas tāds, kas ir „galvā” bezpilota lidmašīnai, kad tā lido uz savu mērķi... Māja no rudenīgo koku lapotnes izpeldēja lēni kā balts okeāna laineris, diženi izslējies uz kārtējā okeāna viļņa kores... viņš nesteidzās, viņš nevēlējās, lai viņa pirmais iespaids par māju realitātē veidotos tik pat strauju un bezpersoniski kā tas bija internetā, kurš viņš šo māju ieraudzīja pirmo reizi. Tur mājas fotogrāfijas vienkārši izlēca uz ekrāna, bez nekādas priekšspēles, bez nekādas intimitātes vai kā teiktu vecos laikos – bez dvēsele. Un tagad viņš vēlējās lai nebūtu šis fotogrāfiju efekts – vēlējās, lai māja parādās lēnām, lai tā patiešām izpeld viņa acu priekšā un lai viņš ievēro un atceras katru šis izpeldēšanas kadru... un māja nelika viņam vilties – tā parādījās tiešām lēnām, sākumā tā izpeldēja no rudenīgo lapu un zaru biezokņa, tad viņam bija vēl jāapmet aplis pa mājas priekšpagalmu, jo no pusi mājas aizsedza pakalns, kura nogāzē māja bija izbūvēta. Lēnām, pavisam lēnām, pavērās mājas priekšpagalms, mājas lievenis, terase no tumši sarkani krāsotiem dēļiem, baltās kolonnas mājas ieejas durvju priekšā, vīteņaugiem noaugusī veranda... un te nu tā bija – viņa interneta draudzene, māja, kuru viņš pirmo reizi bija ieraudzījis pirms trim mēnešiem interneta nekustamo īpašumu tirdzniecības kompānijas mājas lapā un iemīlējies no pirmā skatiena... šai māja bija viss, ko viņš vēlējās – askētisms un stabilitāte, senums un vienkāršība, mājīgums un plašums. Māja bija celta 19.gadsimta pašās beigās, aģentūras mājaslapā bija teikts, ka tā ir būvēta Viktorijas un New Englander stilu sajaukumā, un viņš, tagad veroties uz māju pa auto priekšējo logu ar pilnu pārliecību varēja teikt, ka, māja iemiesoja labāko no abiem šiem stiliem. Un kas ir labākais no abiem stiliem to viņš noteikti zināja, jo jau ne pirmo gadu bija sērfojis pa dažādām mājaslapām piemērotas mājas un dzīvesvietas meklējumos. Un šī sērfošana vainagojās ne tikai ar jaunas informācijas iegūšanu par cenām, lokācijām, un tīri tehniskām lietām – nē, šī sērfošana padarīja viņu gandrīz vai par 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma māju būvniecības stilu speciālisti, jo tagad jau viņš no viena acu uzmetiena spēja pateikt gan stilu, kurā māja būvēta, gan gadu, kurā tā būvēta... Viņš izkāpa no mašīnas un tai pat brīdī vēja brāzmas sagrāba viņa matus un šalli un sāka pluinīt, liekot viņam ciešām aizpogāt mēteli un samiegt acis, lai asais vējš nesakairinātu acis līdz asarām... Ārā bija dzestrs, bet nebija auksti, viņam vispār reti kad bija auksti un tas viņam sevī ļoti patika, jo ļāva baudīt daudz ko tādu, kas citiem cilvēkiem nebija pieejams – rudens un ziemas dabisko dvesmu, ko tādu, kas tuvojas kosmiskajam aukstumam un apstādina apkārtējo haosu, jā, viņam patika vēss un pat auksts laiks, jo tas ieviesa skaidrību viņa domās, viss liekais, ko radīja karstums, izzuda, pazuda haoss un karstuma radītās kaislības viņa prātā – vēsums viesa skaidrību un ļāva viņa prātam darboties precīzi, viņa emocijām būt sakārtotām un viņa dvēselei būt mierīgai un līdzsvarotai. Viņu priecēja vēsums un tas bija vēl viens no iemesliem, kāpēc viņš bija izvēlējies māju tieši šeit – šeit, Pensilvānijas ziemeļos, gada vidējā temperatūra bija 15 grādi, tā vasaras laikā reti kad pārsniedza 22-23 grādus, kas bija ideāli. Viņš vēlējās steigties, viņš vēlējās izbaudīt šo brīdi visā tā krāšņumā. Atspiedies pret mašīnu ar muguru, viņš izvilka no kabatas cigarešu paciņu, izvilka vienu un aizpīpēja. Vēja brāzma paķēra zilos cigarešu dūmus, uz brīdi it kā sastinga ar savu guvumu rokās, it kā apskatot dūmus no visām pusēm un mēģinot saprast, kas tie tādi, un tad aizrāva tos sev līdzi uz netālo koku audzi, kas rudenīgi dzeltēja metrus simts no mājas. Viņš dziļi ievilka dūmu. Te nu tas ir, viņš nodomāja. Bet tai pat brīdī aprāva sevi, neļaujot pašam formulēt vārdus, kas tad „te nu ir”. Nē, viņš negribēja to nosaukt vārdos, tāpat kā visus šos daudzos gadus, kurus viņš meklēja šo vietu, kurus viņš bija pakārtojis visu savu dzīvi tam, lai nokļūtu šeit... tagad jau viņš vairs neatcerējās, vai tā bija kāda grāmata, vai tā bija internetā lasīta ziņa, no kurtas izrietēja, ka, ja tu kaut ko ļoti, ļoti vēlies un izsaki to skaļi pirms tas ir sasniegts, tu to vairs nekad nesasniedz. Vārdos izteiktais sapnis aizlido, izgaist nebūtībā tāpat kā tikko viņa cigaretes dūmi izzuda vēja aiznesti. Un, lai arī, re, – te nu viņa bija, viņa māja tieši tāda, kā viņš to vēlējās, tieši tur kur viņš vēlējās, tomēr.. viņā bija palicis kas netverami aizspriedumains, kas primitīvi māņticīgs kas pat šai brīdī, jau praktiski stāvot uz mājas lieveņa, lika viņam apraut domu, lika viņam aiztaupīt tos vārdus, kuri ietvertu viņa dzīves pēdējo gadu galveno sapni skaidri noformulētos vārdos... nē, viņš padomāja, vēl nē, lai vēl paiet laiks... un tad viņš saprata, ka varbūt viņam nekad neizdosies šo sapni noformulēt vārdos, varbūt tas tā arī paliks kaut kur viņā dziļi iekšā kā dziļa, bezapziņā kņudoša sajūta. Viņam ienāca prātā kāds joks, kāds eksperiments, kuru viņš bija pats ar sevi veicis bērnībā. Cik tālu ir iespējams saskatīt ar acs kaktiņu? Kādu mazāko kustību ir iespējams saskatīt ar acs kaktiņu nekustinot galvu? Viņš bija stundām sēdējis dārzā un mēģinājis saprast, kas ir tas, kas acs kaktiņš kustās – putns, kaķis, cilvēks. Un kad viņš tā bija nosēdējis vairākas stundas, viņam sāka likties, ka viņš redz vēl kaut ko, kaut ko tādu, ko ar tiešo acs skatienu nemaz nevar pamanīt, jo katru reizi, kad viņam likās, ka uz acs redzamības robežas kustas kaut kas interesants un viņš pavēra strauji galvu uz to pusi, tas „interesantais” pazuda. Pēc daudzām šādi pavadītām stundām viņā radās pārliecība, ka aiz cilvēka acs redzamības robežas kaut kas dzīvo, tur ir kaut kas, kas cītīgi izvairās būt pamanīts. Tagad, stāvot ar cigareti rokās vējā, viņam atkal sāka likties, ka kaut kas tur ir, kaut kas ir aiz viņa skata robežas, bet drīzāk nevis fiziski reāli, bet kaut kur viņa galvā. Un viņam likās, ka, ja viņš strauji pagriezīs galvu un ieraudzīs savu sapni patiesībā, ieraudzīs viņu dienas gaismā tādu, kāds tas ir, sapnis pazudīs, sapnis izgaisīs un varbūt pat darīs viņam sāpīgi... tāpēc šoreiz, tai vietā, lai mēģinātu fokusēt savu redzi uz to, kas ir uz acs redzamības robežas, viņš drīzāk mēģināja novērst skatienu. Un, lai arī viņš pats saprata, ka tas ir tikai tēlains salīdzinājums ar to, ko viņš pašlaik juta, tas tomēr viņam pašam iedvesa skaidrību par to, kāpēc viņš tā dara – un tieši tāpēc, viņš aizdzina visa domas, kuras mēģināja nofokusēt un noformulēt, kur viņš tagad ir, kas viņš tagad ir un sniegt apziņai pilnu informāciju par esošo situāciju. Lai paliek, viņš nodomāja, tā pat ir labāk. Jo beigu beigās, es tāpat zinu, kas es esmu, jo to, kas ir izdarīts, nekas vairs neatcels, bet tas, kas vēl nav izdarīts, bet ir tikai sapņos, gan var būtiski mainīt manu šodienu, manu pašsajūtu.” Viņš ievilka dziļi vēl vienu dūmu, ar baudu izpūta zilos dūmus. Tad atvēra mašīnas priekšējās durvis un nodzēsa cigareti mašīnas pelnu traukā. Viņš bija atbraucis šodien, neņemot līdzi daudz mantu – tikai tik, cik somu ar portatīvo datoru un vēl otru somu ar pašam’ nepieciešamākajām mantām, starp kurām noteikti bija kafija, dažas grāmatas, dvielis, zobu suka un zobu pasta un vēl daži sīkumi. Paņēmis no aizmugurējā auto sēdekļa abas somas, viņš devās uz mājas pusi. Lieveņa pakāpieni padevās viņa svaram un viegli iečīkstējās, kā sveicinot viņu, bet vienlaicīgi viņam likās, ka tādās kā sāpēs. Mājā bija stāvējusi tukša pēdējos piecus gadus, tikai nekustamā īpašuma tirdzniecības aģents bija tajā iegriezies reizi ceturksnī apskatīties, vai kur netek ūdens vai nav izsists kāds logs. Durvis atvērās viegli, lai arī pa tām sen jau neviens nestaigāja ikdienā, tās bija eļļotas un eļļā eņģēs vēl bija saglabājusies. Viņa priekša pavērās plaša priekštelpa, dziļumā tā slēpās pustumša, bet pēc ēnu kontūrām varēja saprast, ka tālumā priekšā ir virtuve. Virtuves plašais logs vīdēja pustumsā soļu divdesmit attālumā no viņa, un, lai arī tas bija klāts ar biezu aizskaru, viņš skaidri zināja, kas paveras aiz loga. Viņš bija iegaumējis ik katru fotogrāfiju, ko viņam bija rādījis nekustamā īpašuma aģents, ikkatra mājas nianse bija iegūlusi viņa atmiņā un tagad ienākot šai vēsajā priekštelpā un veroties uz klusumā slīgstošajām telpām, viņam nebija sajūta, ka viņš ir ienācis sveša, nepazīstamā mājā. Nē, tieši pretēji, viņam bija skaidri izteikta sajūta, ka viņš ir mājās, beidzot viņš ir mājās, viņš ir vietā, kuru pazīst, un kura viņu gaida. Un viņš zināja, ka pa virtuves logu, kad atvērs aizkaru, ieraudzīs plašus, tālumā ejošus laukus ar ziliem miglā tītie kalniem tālumā. Aiz kalniem aust saule un viņš jau redzēja, kā gatavojos rīta kafiju un brokastu maizītes, viņa virtuvē iespīdēs rīta saule. Tas viņu priecēja, jo, lai arī viņam ļoti patika pavadīt laiku telpu pustumša, it sevišķi kad viņš strādāja, tā saule, kas bija no rītiem, un tā saule, kas bija vakaros viņu priecēja, nevarēja teikt, ka viņu nepriecēja dienas saule, šādās rudens dienās, kā šī dienas saule bija lieliska, bet vasaras, kad saule ņēma virsroku un izdedzināja ar savu spilgtumu un liesmu it visu apkārt – tad viņā viņam nepatika. Pa kreisu roku bija platas paklāju klātas trepes, kas veda uz otro stāvu. Vēl tālāk pa kreisi bija viesistaba, kurā viņš jau pēc kontūrām spēja atpazīt fotogrāfijās redzēto kamīnu cilvēka augumā. Logi bija aizklāti ar bieziem aizkariem, tāpēc iekštelpās valdīja krēsla. Pa labi no ieejas durvīm bija kabinets, jeb drīzāk to varēja izmantot kā palīgtelpu, tālāk bija liels sienas skapis, kurā glabāt drēbes un vēl tālāk virtuve, kas bija apvienota ar ēdamtelpu. To visu viņš atcerējās pēc fotogrāfijām, un tagad, neskatoties uz zināmu pamestības sajūtu un tukšumu, kas valdīja apkārt, viņā modās nepacietība noraut nost visus logus aizsedzošos aizkarus, noraut nost visus pārklājus, ar kuriem bija apsegtas mēbeles - un ieraudzīt to visu, ko viņš tik ilgi bija gaidījis. Nolicis mantas viesistabā uz grīdas, viņš devās gar trepēm pa koridoru uz virtuvi. Bija jau vēla pēcpusdiena, saule bija mājas otrā pusē, un caur pievērtajiem aizkariem virtuvē ieplūda vien bāla pustoņu gaisma, tā radīja virtuvē pieklusinātu miera sajūtu un likās, ka šai apgaismojumā virtuve ir kas sakrāls, no pasaules atrauts, vieta, kur var pazust, paslēpties un justies atkal kā mātes vēderā. Tieši tā bija tā sajūta, kuras dēļ viņš bija veicis šo tālo ceļojumu, tālo ne tikai telpa, bet tālo arī lakā – cauri šiem daudzajiem, daudzajiem gadiem.. paslēpties, sajusties drošībā... Nē, nebija tā, ka viņam kāds dzinās pakaļ, vēl mazāk bija tā, ka viņš būtu apdraudēts un viņam draudētu kādas briesmas, reālas briesmas.. tās drīzāk bija viņa ilūzijas, dziļi viņā iemiesojies bubulis, kurš modās katru rītu kopa ar viņu, modās tur ., kur ir daudz cilvēku, modās tad, kad vajadzēja tikties ar svešiem cilvēkiem... viņš bija izvairījies no cilvēkiem visus pēdējos gadus, ceļot apkārt sev sienu un piepildot savu iekšējo telpu ar dažādiem drošības spilveniem.. un nu viņš bija ieradies visu savu drošības sapņu apoteozē, kulminācijā, vietā, kurā pēc viņa pārliecības ir jāsniedz viņam pilnīgs un absolūts patvērums.. Virtuve bija silta, neskatoties uz to, ka bija rudens un telpas nebija kurinātas jau ļoti, ļoti ilgi, virtuve viņam likās piepildīta ar tādu kā mājīgumu, ar tādu kā iekšējo siltumu. Viņam nebija jāskatās termometrā, lai saprastu, ka tā ir tikai ilūzija, bet tas viņu nebiedēja, viņš tieši bija vēlējies, lai virtuve, mājas sirds un dvēsele, sagaida viņu tieši tā – ar sakrālu iekšējo gaismu un siltumu. Ejot gar bufeti viņš viegli ar pirkstu galiem pieskārās tās virsmai, tad vilka roku uz priekšu, pa virtuves virsmu, līdz izlietnei, pa izlietnes dzelts malu līdz ledusskapim. Viņam gribējās sajust it visu.. un visvairāk viņam gribējās sajust tos daudzos jo daudzos miera un harmonijas gadus, kuri viņu gaidīja priekšā, sajust tos atbrīvotību un iekšējo saskaņu, kurs viņam piedāvāja šī virtuve, šī māja, viņam gribējās tos uzsūkt sevī vienā, šai pirmajā tikšanās momentā, sajust tos pilnā spēkā, jo tieši tās bija tās sajūtas, kuras viņš juta nākam no katra virtuvē esošā priekšmeta – pat no pusēnās slīkstošajiem grīdas dēļiem ar šur tur nolupušo krāsu, no gaisma staros spīdošajiem pa gaisu lidojošajiem putekļiem, kurus gaisā bija sacēlusi viņa ierašanās, no senlaicīgajām virtuves mēbelēm, kuras vērās viņā no ēnainajiem virtuves stūriem... no visa. Viņš piegāja pie loga un noņēma aizkarus, ne visu, bet tikai no viena loga, lai redzētu fotogrāfijās redzēto skatu uz tālajiem laukiem un kalniem fonā. Viss bija savās vietās – pāri laukiem spīdēja pievakares saule, tālumā vīdēja dažas lauku mājas, meža pamale un vēl tālāk sākās kalnu grēda. Vajadzēja domāt par kamīna iekurināšanu, rudens vakari bija īsi, un pēc stundas jau paliks tumšs, un viņš zināja, ka kopā ar tumsu nāks aukstums., dīvaini, bet dienas laikā gaismā viņam nebija auksti, bet kad uznāca tumsa, tomēr gribējās lai ir iespēja sasildīties. Nekustamā īpašuma aģentūrā viņam bija snieguši plašu ieskatu mājas saimniecībā – kur atrast elektrības korķus, kur ir malka, kā iekurt kamīnu un citus tamlīdzīgus padomu, acīmredzot tā bija ierasta prakse, jo aģentūra bieži pārdeva mājas pilsētniekiem, kuri visu mūžu bija nodzīvojuši dzīvokļos un kuri pat īsti lāgā nezināja, ka privātmājām mēdz būt arī savas vietējās kanalizācijas, kuras ir vismaz reiz gadā jātīra. Un, acīmredzot, lai izvairītos no neapmierinātu klientu sūdzībām par to, ka „šī māja nestrādā, jo...”, aģentūra piekopa sīku jauno saimnieku instruktāžu,. Nē, nebija tā, ka viņš bija visu mūžu nodzīvojis dzīvoklī un neko nezināja par privātmājas saimniecības niansēm, bet tai pat laikā, cik māju, tik nianšu un šai gadījumā viņam ļoti noderēja padoms, ka mājai ir šķūnis, kura atslēga glabājas koridorā skapītī apakšējā lādē zem žurnāliem, un šķūnīti ir sausā malka vēl no vecajiem saimniekiem. Ar šīm malkas rezervēm, kā apgalvoja aģentūra, viņš varēšot kurināt māju visu šo ziemu un vēl pavasarim pietiks, bet nākamgad gan būs jāgatavo jauni krājumi, ja viņš vēlas, viņam var iedot kontaktus vietējiem zemniekiem, pie kuriem var nopirkt jau sazāģētu malku ar visu piegādi un sakraušanu šķūnīti, tā apgalvoja aģentūras darbiniece. Viņš apsolīja noteikti izmantot šo pakalpojumu, bet telefona numuru no aģentes pagaidām nepaņēma. Atradis šķūņa atslēgu, viņš izgāja pagalmā. Labāk sanest malku un iekurt kamīnu kamēr ir gaišs un vēl daudz maz silts, jo kamīnam vēl ir jāpaspēj iekurēties un paies kāda stunda, kamēr tas sasildīs telpas. Tāpēc pārējās mājas apskati viņš nolēma atlikt uz vēlāku laiku jeb pat uz rītdienu. Ejot uz lielo sarkanā krāsā krāsoto šķūni, kurš atradās gabaliņu nost no mājas un bija kā viņš bija ievērojis braucot šurp, bija visai tipisks papildinājums pie visām lauku mājām, viņš iedomājās, ka tas pat varētu būt valdzinoši – gulēt pirmo nakti mājā, un vēl nezināt, kas ir otrā stāvā. Šī doma viņu tā savaldzināja, ka viņš pat iekšēji pats sev uzsmaidīja un viņā iedegās iekšējs azarts – sajūta, kura viņu pēdējos gadus reti kad bija apmeklējusi. Jā, tā viņš arī darīs – šovakar iekurinās kamīnu, izņems no somas pudeli viskija un glāzi, paņems grāmatu un pavadīs vakaru lasot pie kamīna un visu laiku ķerot sevi pie domas, ka viņš ir saglabājis kādu mirkli nevainības, kādu fascinējošu noslēpumu, ka viņš nav šovakar padevies kārdinājumam, bet ir spējis sevi savaldīt sevi kā viņš to mēdza darīt bērnībā, kad saņēmis dāvanā uz dzimšanas dienu jeb vārda dienu konfekšu kasti, viņš noslēpa to sev istabā zem gultas, un pārvarot kārdinājumu apēst visu vienā vakarā, ar daudz lielāku prieku pēc tam ēda tās veselu nedēļu par dažām konfektēm dienā... un tad, kad nedēļa bija pagājusi un bija apēsta pēdējā konfekte, viņš bija sajutis prieku, tādu prieku, kurš bija daudz, daudz lielāks par to, ko viņš būtu izbaudījis, aprijot konfektes vienā vakarā. Šķūnī bija jau tumšs un, lai arī viņš atcerējās, ka aģentūrā viņam bija teikuši, ka gaismas slēdzis ir pie sienas acu augstumā, viņam nācās kādu laiku taustīties gar sienām, kamēr viņš to sameklēja slēdzi. Acīmredzot dažādiem cilvēkiem acis ir dažādos augstumos, viņš nodomāja, veroties varenā šķūņa dzīles, kuras tagad izgaismoja trīs augstu pie griestiem piekārtas lampas. Šķūnī bija daudz kas, sākot no veca, šķiet vēl 30-to gadu traktora, beidzot ar acīmredzot vēl derīgiem zvejas piederumiem, tīkliem un murdiem. Malkas krājumi tiešām bija iespaidīgi, un viņš padomāja, ka zinot sevi un savas attiecības ar aukstumu, ar šiem krājumiem viņam varētu pietikt veselām divām ziemām, labi ka, tas viņu pasargās no liekiem kontaktiem ar cilvēkiem, un lieki kontakti bija tieši tas, kas viņam tagad pavisam nebija vajadzīgs. Tad jau tā tam bija jānotiek, viņš nodomāja, atceroties, ka nav izvairījies paņemt aģentūrā telefonu malkas piegādei. Viņš sanesa veselus piecus klēpjus malkas un viens iemesls tam, ka viņš sanesa tik daudz (krietni vairāk, nekā vienam vakaram vajadzētu) bija viņa vēlēšanās noslēgties telpā, neiet vairs no tās ārā, ierauties siltumā pie kamīna ar viskija glāzi rokās un vienkārši ne par ko nedomāt. Kurinot kamīnu, viņš domāja, ka pat grāmatu viņš šovakar varētu nelasīt, tā tikai novērstu viņa domas no neko nedomāšanas. Kamīns iekūrās viegli, jau pēc piecām minūtēm tas sprakšķēja un izplatīja apkārt siltumu. Ēst negribējās, viņš bija paēdis pa dienu tieši pirms braukšanas šurp, paēdis labi varbūt tieši ar to domu, lai vakarā vairs nebūtu jādomā par tādām lietām. Pa logu vēl spīdēja saule, bet tā jau bija krietni sārta un vajadzēja iedegt istabā gaismu. Ar slēdzi pie viesistabas sienas iedegās trīs grīdas lampas – divas telpas strūos un viena tieši pie dīvāna, uz kura viņš bija iecerējis atlaisties. Brīnišķīgi, viņš nodomāja, elektrība ir. Viņš ar nolūku bija atlicis elektrības esamības pārbaudi uz pēdējo brīdi, aģentūrā gan viņam bija teikuši ka visam ir jābūt kārtībā, ka aģents ir bijis mājā pirms nedēļas, viss ir strādājis, bet katrā gadījumā, ja nu elektrības neesot, lai viņam zvanot un viņš pāris stundu laikā atsūtīšot elektriķi. Viņš pats sev atklāti negribēja atzīties, bet kaut kur iekšēji viņš bija cerējis, ka lampa neiedegsies, ka mājā elektrības nebūs. Pirmā cerība šādam pavērsienam pazuda, kad iedegās gaisma šķūnī, bet nu viņam atlika vēl cerība, ka mājās tās nebūs. Kāpēc? Viņš pat īsti nezināja.. Varbūt, lai attaisnotu sev to, ka viņš nemaz negribēja lasīt grāmatu un tad viņš patiešām varētu visu vakaru sēdēt pie kamīna ar viskija glāzi rokās. Bet tas jau nav īsts attaisnojums, viņš jau var tāpat nelasīt, viņam jau neviens lasīt nespiež, viņš nosprieda, bet tomēr izņēma no somas grāmatu. Varbūt viņa vēlmei sēdēt pirmo vakaru tumša bija pavisam cits iemesls, meklējams kādā dziļi sakrālā jau no dziļas pagātnes cilvēka zemapziņā mājojošajā instinktā, ka tumsa ir vieta, kurā var paslēpties, ka tumsa cilvēku ieņem sevī un rada reāli taustāmas drošības sajūtu. Tieši tas bija noskaņojums, kurā viņš dzīvoja daudzus pēdējos mēnešus, un varbūt pat pašam neapzinoties, daudzus gadus. Vēlme paslēpties. Grāmata nesaistīja. Un, lai arī viņš jau bija tai ticis līdz vidum un viņam tā vēl vakar bija likusies saistoša, šovakar viņš nevarēja to „sagremot”. Viņš ielēja sev otro glāzi viskija. Iemeta divus gabaliņu ledus, kurus bija savlaicīgi ielicis ledusskapī „gatavoties”. Ārā pūta vējš, tas pieņēmās spēkā un tagad lielās viesistabas pusēnu apņemtam un kamīna siltajā čaulā ietītam, viņam likās, ka tas vairs viņu neskar. Ka viņš ir tādā kā kinoteātrī, kur uz liela ekrāna demonstrē šausmīgu katastrofu filmu, bet viņš sēž savā mīkstajā krēslā ar popkorna spainīti rokā un jebkurā brīdī, kad vien vēlas, var pamest zāli, iziet dienas gaismā un sajusties pats sev saimnieks. Dīvaini, viņš nodomāja. Pati doma par pārcelšanos, par dzīvošanu citā vietā, par citu vietu kā tādu sākotnēji bija viņu biedējusi. Skatoties daudzos māju iedāvājumus internetā, skatoties dažādās fotogrāfijas, viņš bija vienmēr iedomājies sevi tai vietā, sevi tai istabā, sevi tai virtuvē, kuru viņš redzēja foto. Un visbiežāk bija tā, ka viņu bija pārņēmusi milzīga, kosmiska vientulības, drīzāk pat pamestības sajūta – viņam likās, ka viņš dosies uz pasaules malu, būs pamests un viss, kas viņam ir mīļš, svarīgs, kas rada apkārto ikdienas komfortu un siltumu, pazudīs, būs vētras aizpūsts un nekad, nekad vairs neatgriezīsies. Uz daudzām no šīm fotogrāfijām skatoties, viņam bija licies, ka tā arī viņš paliks – pazudis, nevienam nevajadzīgs, viens. Ka bezcerība ir tas, kas mājos visās svešajās mājās, un tāpēc arī cilvēki no tām bēg prom, tās pārdod. Bet ar šo māju bija savādāk. Pirmās fotogrāfijas viņā neizraisīja neko, viņam likās, ka tādas vai līdzīgas mājas viņš jau ir redzējis simtiem. Viņš aizmirsa par šo māju, un turpināja skatīties tālāk. Pagāja pāris mēneši līdz viņš otrreiz uzdūrās šīs mājas fotogrāfijām, pārskatot jau iepriekš skatītos piedāvājumus, un tad kaut kas viņā aizķērās, likās, ka māja ir atradusi kādu niansi, kādu gaismēnu spēli, ar kuru viņu ieintriģēt, ar kuru viņu uzrunāt. Viņš pamatīgāk ieskatījās mājas tumšajā, gadu gaitā salīkušajā, bet vēl joprojām spēcīgajā stāvā. Māja stāvēja nedaudz uzkalnā, tās lieveni rotāja neliela terase un baltas kolonnas, no kurām lobījās nost krāsa. Ieejas durvis rotāja divi vertikāli vitrāžās logi, kuri izskatījās pēc divām skumjām acīm, no kurām likās tūlīt, tūlīt sāks tecēt asaras. Māja bija koka, krāsota tumši sarkanā, gandrīz brūnā krāsā, kas bija diezgan netradicionāli apkārtnei, jo kā viņš bija ievērojis braucot šurp, apkārtējo izvēle biežāk krita uz baltu, gaiši dzeltenu, gaiši zilu krāsu. To, ka māja vairs nav nekāda jaunā, varēja saprast pēc daudziem maziem, fascinējošiem sīkumiem - mazie koka dekori pie jumta bija nomelnējuši no laika, ūdens notekas caurule virs Viktorijas laika mājām tik tipiskā tornīša bija bojāta un varēja redzēt, kā ūdens ir atstājis savas pēdas uz mājas sienas, bēniņu loga vitrāžas viena rūts bija izkritusi, balkona margas laika gaitā bija zaudējušas savu krāsu un nedaudz saliekušās, apgaismes laternas abpus ieejas durvīm klāja bieza slapju sūnu kārta. Krāsa gandrīz visur lobījās nost, no mājas nāca vecuma dvesma. Bet viņu tas darīja laimīgu, tas bija tas, ko viņš bija gaidījis – sajust to, ka te ir bijusi dzīve pirms viņa, sajust, ka pašas dzīves esence, kura ir atstājusi savas pēdas šai brīnišķīgajā, viņa acīs mākslas darbam līdzīgajā mājā. Viņš vēroja fotogrāfijas, bet viņa fantāzija jau bija aiznesusi viņu uz veco koka lieveni, kurš noteikti čīkstēja, kad pa to staigāja, viņš jau elpoja saulē sasilušo gaisu, kurš smaržoja pēc mitriem dēļiem, sūnām, vecas krāsas un vēl kāda mistiska netverama aromāta, kuru kā viņam likās veidoja kādreiz mājā ceptu vaniļas cepumu, svaigi piķota jumta un gadu gaitā novecojušo elektrisko vadu aromātu kokteilis. Un pēc tam viņš ne vienu vakaru vien, atnācis no darbu, paēdis vakariņas un padarījis mājas darbus, sēdās pie interneta – un nu jau viņš vairs nemeklēja citu māju, viņš skatījās uz šo pašu un centās iztēloties, kā iet pa koridoru, kā dzer tēju virtuvē, kā sēž pie kamīna vai mazgājas vannā , kā staigā pa dārzu vai sēž dārza lapenē – un viņam patika viss, viņam patika katra no šīm darbībām, jo viņš spēja sajust sevi katrā no mājas fotogrāfijām ,kuras bija internetā pieejamas. Tad viņš sazinājās ar aģentūru un palūdza, lai viņam atsūta vēl fotogrāfijas – un viņam atsūtīja pāri par simts fotogrāfijām. Pēc trīs dienām (tā iekrita, ka viņam atsūtīja fotogrāfijas piektdien pa dienu un priekša bija divas brīvas diena s- un tās abas, pilnībā katru stundu viņš bija pavadījis, pētot mājas fotogrāfijas), pēc trīs dienām viņš pilnīgi skaidri zināja, ka tā būs tā māja, kuru viņš iegādāsies. Pirmdienas rītā viņš sazinājās ar aģentūru un paziņoja, ka vēlas māju pirkt. Aģentūra uzreiz piedāvāja apskates datumu, bet viņš teica, ka tas nebūs neieciešams, ka viss, ko viņam tagad vajadzētu – ir organizēt pirkšanas pārdošanas procesu un pārskaitīt naudu. Aģentūras darbiniece bija ārkārtīgi pārsteigta par šādu situāciju, un, kā viņa pati teica, lai arī tā nebija pirmā reize, kad klienti pērk mājas, tās pat iepriekš neapskatot, parasti tas notiek daudz dārgākā segmentā, kur cilvēkiem ir lielāka nauda. Viņa cenu segmentā cilvēki parasti ļoti skrupulozi skatījās mājas un piekasījās katram sīkumam, par visu prasot atlaides. Aģentūras darbiniece teica, ka viņa varot sarunāt nelielu atlaidi par to, ka pārdošana notiek tik strauji un bez apskates, uz ko viņš atbildēja, ka tas nebūs nepieciešams, ka māju viņš ir ar mieru pirkt tādu kā tā ir un par tik cik tā maksā. Viņš atcerējās tagad savas sajūtas, kad bija sācis meklēt mājas internetā, atcerējās tās pamestības un atsvešinātības uzplaiksnījumus, kuri bija biedējuši viņu viņa meklējumu iesākumā. Tagad, sēžot pie siltā kamīna, ietinies līdzi paņemtajā pledā, viņš mēģināja atkal uzjundīt sevī šīs sajūtas, viņš vēlējās paeksperimentēt ar savām baiļu sajūtām un pārbaudīt – vai viņam būtu bailes no pamestības, ja viņš tagad atkal sajustu tās pašas sajūtas, ko kādreiz, bet pamestība nenāca. Viens svešā mājā pirmo nakti – bet viņš nejutās nedz pamests, nedz vientuļi, nedz nobijies. Lai kā viņš mēģināja atcerēties prātā tās māju fotogrāfijas, tās netveramās detaļas, kuras viņš raisīja visliekāko pamestības sajūtu – vai tās būtu pliku dēļu sienas virtuvē, vai šauras guļamistabas ar zemiem griestiem, vai kaimiņu mājas siena tepat aiz guļamistabas loba – visas šīs biedējošās detaļas viņā tagad neizraisīja neko, kā tikai vieglu nostaļģiju par tiem laikiem, kad viņš bija uzsācis meklējumus. Bet ne jau par pašu meklējumu uzsākšanu. Vieglā nostaļģija nāca par to, kas viņš bija toreiz pats, kāds viņā bija toreiz pats... Un pirmais, kas bija savādāk, nekā šodien bija tas, ka toreiz, kad viņš šo visu uzsāka, viņš bija jaunāks, viņš bija veselus 13.gadus jaunāks. Bet nē, viņš pats sevi aprāva... Kā viņš var just nostaļģiju pēc posma savā dzīvē, kad viņš pats sevi vērtēja viszemāk, pēc posma, kurā viņa nepiemērotība, nederīgums un nicīgums bija izpaudies visspilgtāk, kur tas bija izrāvies ārā no viņa pašu iedomu pasaules un izpaudies citiem. Jo visu savu dzīvi pirms tam viņš bija to veiksmīgi slēpis, gan strādādams par skolotāju, gan būdams cienījams bankas speciālists, gan citās situācijās – viņš nekad nebija ļāvis savai iekšējās niecības un nebūtiskuma sajūtai izrauties ārpus viņa paša prāta radītajām barjerām. Tas visu laiku bija tikai viņa paša mīļākais ieslodzītais – viņa paša vērtējums par sevi. Bet varbūt viņš juta nostaļģiju nevis pēc tā, kad viņa niecīgumu bija pamanījuši arī citi, bet pēc tā, ka tieši šai dzīves posmā viņš jutās atkal kā bērnībā – bija pazudušas visas atbildības saites, viņš atkal dzīvoja savas bērnības mājā – pēdējo reizi savā dzīvē... Jā, te nu tas bija, viņš pēkšņā emociju vilnī saprata, pēc kā tad viņš jūt nostaļģiju, kāpēc tagad, guļot uz šī svešā dīvāna svešā mājā viņš juta nostaļģiju pēc tik seniem laikiem. Tāpēc, ka toreiz viņš daudz ko darīja savā dzīvē pēdējo reizi un ne jau tāpēc, ka viņš vairs negribētu vai nemācētu kaut ko darīt. Nē, tāpēc, ka tās bija lietas, kuras dzīvē vienreiz beidzas un atpakaļ vairs neatgriežas. Viņš toreiz pēdējo reizi savā dzīvē dzīvoja savu vecāku mājās kopa ar vecākiem. Viņš toreiz pēdējo reizi savā mūžā baudīja vecāku mīlestību, sarunas, pusdienas. Toreiz viņš pēdējo reizi atcerējās savu bērnību – nevis faktus, nevis notikumus, bet sajūtas, tās netveramās krāsu un smaržu spēles, kuras viņu saistīja ar to tālo laiku. Toreiz viņš pēdējo reizi atcerējās sajūtu, kad kopā ar citiem bērniem viņš gulēja pusdienlaiku bērnudārzā – viņa acis bija puspievērtas, pa logu augstu virs galvas telpā iespīdēja saules stari, bija silti, jauki un klusi un viņš skaidri sajuta, ka blakus pie viņa sāna guļ viņa mīļākais lācītis. Viņš atcerējās nevis to kā faktu, kuru varētu izstāstīt citiem un pasniegt kā jauku bērnības atmiņu, nē, viņš atcerējās to kā savas paša būtības balsi, kā ko tādu, ko nevar iznīcināt nekāda laika gaita, nekādi daudzie gadi un lai kā viss apkārt, ieskaitot spoguli un ciparus pasē, viņam apgalvotu, ka gaidiet un viņš mainās līdz ar tiem, viņš zināja, ka viņā dziļi iekšā dzīvo šis mazulis ar lācīti pie sāniem, kurš raugās griestos virs sevis un bauda siltus saules starus un lielāko mieru, kādu vien pasaule spēj sniegt – bērnības mieru. Pirms 13 gadiem viņš bija pēdējo reizi sajūtas savu pēdējo bērnības atmiņu, gadu gaitā tās bija zudušas, viena pēc otras, sākumā nesenākās, tad aizvien senākas un senākas, līdz pirms 13 gadiem, lietainas vasaras dienas vakarā viņā pēdējā atmiņa, iznirusi no zemapziņas dzīlēm bija nopeldējusi gar viņa gara acīm visā savā diženumā, lai uz mūžiem ieslīgtu nebūtībā. Lai kā viņš mēģināja atcerēties kaut vienu no daudzajām bērnības sajūta, lai kā viņš mēģināja atcerēties katru faktisko detaļu, kuras viņš pat bija sācis pierakstīt par daudzajām bērnības atmiņām, sajūtas viņam atgriezt neizdevās. (turpinājums sekos)
Posted on: Sun, 29 Sep 2013 13:49:11 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015